Vai piekrītat tam, ka cilvēks var būt kopumā bezjēdzīgs, pat, ja it kā runā un uzvedās sakarīgi? Piemēram, dzīvē novērots, ka tie, kas izteikti aizraujas ar ezotēriskām un filozofiskām tēmām, kā arī tic dziedniekiem un tamlīdzīgiem pārcilvēkiem neko citu dzīvē īsti neprot un arī zināšanu līmenis viņiem caurmērā aprobežojas tikai ar minētajām lietām. Un, loģiski padomājot, uzmācīgas domas par to, kas ir dzīve, par visādām eksistenciālām problēmām, tostarp nāvi, liek spriest, ka cilvēkam nav nekā cita, ar ko nodarboties. Šādi cilvēki parasti nestrādā augstos amatos, bet kolīdz tiek satikti, tā ārpus tēmas par filozofisko bezsakaru nav kompetenti ne par kādu citu, daudz aktuālāku dzīves sfēru.
Vai pazīstat šādus cilvēkus savā lokā, vai esat sastapuši tādus nepazīstamo vidū, kad pirmais iespaids liek saprast, ka šis cilvēks ir plānā galdiņa urbējs un aiz skaistām runām galvā nekā dzīvei noderīga un jēdzīga nav?