Galējais vecums

Vai tomēr šis būtu tas pats gadījums, kad sakarīgi domājošs un runājošs 50 gadīgs cilvēks atklājot, ka viņam nekad nav bijusi ģimene un attiecību, pēkšņi tiek uzskatīts par nepieskaitāmu un nenormālu?

Ja viņš vēl piedevām atklātu, ka viņam vispār nav bijis sexa, tad viņu vispār iztriektu pa durvīm laukā.

Piemēram, vecākais eksperts kādā no ministrijām vai izmeklētājs VIDā.]

Vai tad šiem ir kaut kāda īpašā izglītība? Tur jau strādā tiek paši ekonomisti, juristi, utt. (vai arī reizēm vispār bez atbilstošas izglītības). :-D:-D:-D

Tavuprāt, darba devēji uz cilvēku bez īpašas pieredzes skatās vienādi kā 20, tā 50 gadu vecumā? Vai tomēr šis būtu tas pats gadījums, kad sakarīgi domājošs un runājošs 50 gadīgs cilvēks atklājot, ka viņam nekad nav bijusi ģimene un attiecību, pēkšņi tiek uzskatīts par nepieskaitāmu un nenormālu?

Ne Tu, ne es nevaram zināt kā skatās visi darba devēji uz saviem kandidātiem. Un pat, ja noteiktu kaut kādu vispārējo tendenci, darba tirgus ir pārāk dažāds (dažādas profesijas, dažādi kontraktu/darba ilgumi, dažādas īpašības, kas nepieciešamas, utt), lai vienu tendenci pielāgotu visam tirgum un cilvēkam, kurš 50 gados grib mainīt profesiju, teikt - nē, nemaz nemēģini, nekas neizdosies.
Godīgi sakot, nesaprotu kādā sakarā darba intervijā būtu jāapspriež kandidāta privātā dzīve (kur nu vēl intīmā (t)), bet ir pat ļoti daudz daba vietu, kur ģimenes/attiecību trūkumu kāds uzlūkoti tieši kā plusu. Lai arī neatbalstu, bet ir DD, kuri uzskatītu, ka kandidāts mazāk šādā situācijā kavēs darbu. Vēl pastāv pozīcijas, kurās daudz jāceļo, vai regulāri jāpārvācas pat no vienas valsts uz citu - cilvēkam ar ģimeni šādi soļi parasti ir grūtāk veicami.

Godīgi sakot, nesaprotu kādā sakarā darba intervijā būtu jāapspriež kandidāta privātā dzīve (kur nu vēl intīmā

Piekrītu, jau labu laiku darba likums aizliedz privātos jautājumus, bet praksē pārliecinos, ka darba ņēmēji paši ir tie, kas savos CV norāda ne tikai ģimenes stāvokli, bērnu skaitu, u.c. ar privāto dzīvi saistītos jautājumus, bet gandrīz vai norāda savu bankas kartes Pin kodu (šo es mazliet pārspīlēju, bet ir redzēts CV, kur ierakstīts e-pasts un pierakstīta klāt e-pasta parole).

Draugs regulāri stāsta, kā viņi darbā nepieņem cilvēkus vecumā 50+. Jomā, kur labi speciālisti apkārt baigi nemētājas, uz intervijām viņi aicina gan jaunus gurķus, kas skolas pabeiguši gadus 3 atpakaļ un strādā, gan cilvēkus, kas ap tiem pašiem 50 ir pārkvalificējušies, tomēr arī nav gluži bez pieredzes jomā. Kamēr jaunie netiek pieņemti, jo junioru pozīcijās prasa senioru algas, vecie paliek aiz borta, jo vairs nevēlas būt elastīgi ne darba pienākumos, ne atrašanās vietā (komandējumi utt.) Un pietiekami daudz viņiem tur iet tie vecie, gan ar lielāku, gan mazāku pieredzi. Un līdz intervijām arī tiek, taču tur sevi parāda kā konkrētajam darba devējam neatbilstošu kandidātu. Tajā situācijā visdrīzāk tomēr paņem jauno ar domu "izmācīs", tomēr kad pēc gada vēl ir stumdāms un bikstāms, tad ir laiks atvadīties. Jaunajam labi - pieredzīte drusku ir, var iet tālāk. Bet vecie - tie gan nav sevišķi apmierināti ar jebkāda veida pārmaiņām.

bet praksē pārliecinos, ka darba ņēmēji paši ir tie, kas savos CV norāda ne tikai ģimenes stāvokli, bērnu skaitu, u.c. ar privāto dzīvi saistītos jautājumus,

Hmmm... šis mani tiešām pārsteidz.

Diskusiju nelasīju, varbūt jau tas teikts, bet, manuprāt, skolas solos ir divi varianti:
Jaunie, kas kaut ko apgūst pirmo vai otro reizi.
Vecie (tā sauktie), nu līdz 40 apmēram, kuri jau sen strādā, bet ir vajadzīgs iegūt papīru - vienalga, sev, darbam vai grib uz maģistriem.
Ja pavisam jaunu, nesaistītu jomu grasās apgūt, tad man ir pārliecība, ka jābūt gatavai darba vietai, kur jau iet strādāt un tad paralēli iegūt to grādu un diplomu. Citādi, manuprāt, lielas jēgas īsti nav un risks pamatīgs. Nu ja naudu un laiku nav kur likt, tad jau vienalga. Bet drīzāk maģistros ies kaut ko nedaudz citādāku iegūt, jo ar to lielākoties pietiek - jo neuzskatu, ka pēkšņi arheoloģisko izrakumu pētnieks varētu sagribēt kļūt par ārstu, nu nokavēts un diez vai piemērots tam, ja jau negribēja uzreiz vai vismaz pēc 5, 10 gadiem, nevis 50 gadu vecumā.

Godīgi sakot, nesaprotu kādā sakarā darba intervijā būtu jāapspriež kandidāta privātā dzīve (kur nu vēl intīmā )

Tas nebija domāts darba intervijas sakarā, bet vienkārši kā salīdzinājums iz dzīves - ka vairums sabiedrības uz tevi šķībi sāktu skatīties, ja viņiem atklātos tādas privātās dzīves detaļas, neatkarīgi no tā, cik sakarīgs ir šis cilvēks. Tāpat varētu būt arī darba sakarā - aiziet 45 gadīgs uz interviju, redzams, ka kaut ko saprot un varētu būt ļoti vērtīgs darbinieks ar laiku, bet tad vadība apspriežās - "nav vērts, kur mēs liksim to pensionāru".
asteretekomentārs šķiet ļoti klasisks situācijai, kāda ir Latvijā. Tāpat šeit arī nepavīdēja neviens paša vai sev tuva cilvēka zināms stāsts ar veiksmīgām beigām, kad 40 gados ir uzsākts pavisam jauns aroda ceļš.

Tāpat varētu būt arī darba sakarā - aiziet 45 gadīgs uz interviju, redzams, ka kaut ko saprot un varētu būt ļoti vērtīgs darbinieks ar laiku, bet tad vadība apspriežās - "nav vērts, kur mēs liksim to pensionāru".

Nopietni?! :-D

Man ir piemērs, manā studiju grupā bija vīrietis 48 gadi, visu mūžu strādājis mūzikas industrijā. 42 gadu vecumā izdomāja iegūt izglītību IT, pabeidza bakalauru + maģistru ar labām sekmēm, tagad strādā IT nozarē.

Nopietni?!

Tev gan jau līdz tam vecumam ir ļoti tālu, tāpēc arī šķiet smieklīgi. Bet patiesībā tas ir skumji, pat ļoti. Esmu dzirdējis šādu situāciju arī starp paziņām, ka nu neļauj pārkvalificēties tādā vecumā, pat cilvēkiem, kuriem ir iegūta 20 gadus veca izglītība un vajadzētu tikai atsvaidzināt zināšanas. Arī šeit neizskanēja neviens pārliecinošs piemērs, ka tas ir iespējams.

Man ir piemērs, manā studiju grupā bija vīrietis 48 gadi, visu mūžu strādājis mūzikas industrijā. 42 gadu vecumā izdomāja iegūt izglītību IT, pabeidza bakalauru + maģistru ar labām sekmēm, tagad strādā IT nozarē.

Nu, tad vismaz kāds viens labs piemērs beidzot

Varu minēt vēl piemērus :-)
Papēti lielo kompāniju menedžmentus, lielos bosus...viņi lielākoties ir 45+, varbūt pa retam izņēmumam kāds zaļāks gurķis.
Manuprāt, ap 40 cilvēks ir savas karjeras pašā plaukumā - ir izglītība, ir pieredze, ir sakari, bērni arī visticamāk jau paaugušies.

Manuprāt, ap 40 cilvēks ir savas karjeras pašā plaukumā - ir izglītība, ir pieredze, ir sakari, bērni arī visticamāk jau paaugušies.

Tas ir klasiskais stāsts tādā gadījumā, kad dzīvē viss gājis vairāk vai mazāk kā pa sviestu. Tēma tika veidota ar pavisam citu nozīmi.

Manuprāt tēma bija par šo:

Kā jums šķiet, kāda ir pieļaujamā vecuma robeža, kad cilvēks var iet izstudēt un apgūt jaunu profesiju, lai ar to vēl būtu konkurētspējīgs un pieprasīts darba tirgū? Kādi ir jūsu novērojumi no malas, veiksmes stāsti? Cik vecu cilvēku jūs kā darba devējs vēl ņemtu darbā, pie nosacījuma, ka nesen pabeidzis mācības un ir pietiekami gudrs, lai tālāk progresētu? Varat arī rakstīt robežās no-līdz.

Mani novērojumi un veiksmes stāsti. Ja tu vēlējies dzirdēt apstiprinājumu tam, ka pēc 40 jau jārok sev kaps, sorry, bet es nepiekrītu, jo mani novērojumi un reāli piemēri rāda ko citādāku :-)

Vismaz 50-gadīgi cilvēki ir norakstīti gandrīz visur.

Arī šim varu oponēt :-D

Mani novērojumi un veiksmes stāsti. Ja tu vēlējies dzirdēt apstiprinājumu tam, ka pēc 40 jau jārok sev kaps, sorry, bet es nepiekrītu, jo mani novērojumi un reāli piemēri rāda ko citādāku

Nē, nekādu apstiprinājumu tam man nevajag :) Bet ja tu pasaki, ka 40+ gados ir peak ar labu izglītību, lielu pieredzi, ģimeni utt., tad tas ir klasisks gadījums, problēmas es tur nesaskatu un tādu modeli pat nav vērts apspriest, jo tur nav ko apspriest. Jautājums par kapa rakšanu ir tādā gadījumā, kad 40 gados tik vien esi kā ar labu dzīves pieredzi, cita veida darba pieredzi, random izglītību un, principā, neko vairāk.

Cilvēks var apgūt jebkuru specialitāti, ja viņam ir vēlēšanās to darīt un iedzimtas īpašības. Ja vēlēšanas ir, bet iedzimto īpašību nav, tad diez vai tur kaut kas izdosies. Pēc personīgiem novērojumiem varu teikt ka nav svarīgi par kādu specialitāti iet runa, bet ja cilvēkam ir tie 50, tad sākas problēmas, darba devējiem šādi kandidāti kļūst neinteresanti. Un piekritīšu tiem, kuri saka ka nav normāli ka mūsu darba dēvēji uz kandidātiem 50+ skātās ka uz atkritumiem, kuriem jau ir laiks atrasties koka kastē 2 metrus zem zemes, nevis staigāt pa darba intervijām.

Papēti lielo kompāniju menedžmentus, lielos bosus...viņi lielākoties ir 45+, varbūt pa retam izņēmumam kāds zaļāks gurķis.

tas jau nenozīmē, ka tie onkuļi ir gudrāki par citiem. bet jā, klasiskās kapitālisma valstīs par ceo netiksi 20 gados. postpadomju telpā bija viens brīdis, kad 20 gadnieki kļuva par vadītājiem nozīmīgiem, nu jau vairs ne, ir paaugušies (tāpat vai līdzi uzņēmumam)

Ja vēlēšanas ir, bet iedzimto īpašību nav, tad diez vai tur kaut kas izdosies.

No tā tad izriet, ka, lai atklātu iedzimto īpašību esamību, vajag mēģināt darīt daudz un dažādas lietas. Taču ne visas lietas ir izdarāmas ātri un arī bez maksas, lai saprastu, vai ir ķēriens un galva strādā, vai nav, kā rezultātā tiek zaudēts daudz laika un patērētas nervu šūnas "sevis meklējumos". Vai, izejot no šī visa, cilvēku (īpaši vīrieti), kurš sevi nav atradis jau skolas laikā, mēs varētu dēvēt par neveiksminieku?