Attiecību līkloči

Vienā jaukā dienā varētu pēkšņi pamest, besītos tikai par problēmām, kas varētu rasties, tāds "apnika" tipa, bet patīk nu, protams, arī pozitīvais ir. Vai arī otrs, kur varbūt ar laiku varētu palielināties pievilkšanās spēks. Neko vairs nesaprotu, nekad tādas pārdomas un situācija nav bijusi.

Jumtu raut var arī attiecības, kur arī prāts ir apmierināts ar 2. pusīti.
Impulsīvs un brīvāks savās izpausmēs.. tā plaši skan. Otrā cilvēkā meklēju zināmas vērtības un stabilitāti.. Man būtu grūti sadzīvot attiecībās, ja paralēli būtu jācīnās ar savu iekšējo nemiesu.

Vados pēc sajūtām un intuīcijas - ko vēlos, to arī saņemu (l);-)

Impulsīvs - nu viņš ir pievīlis gaidas, ja iet slikti darbā, nozūd no komunikācijas, nu tāds izdarīju un tad sapratu, ka tā nebija labi. Bet kad randiņā, tad gādīgs, viss sliktais izgaist, rūpējas, lai gan nevarētu teikt, ka otrs cilvēks to nedarītu. Vienkārši savu šaubu dēļ negribas palaist garām kaut ko superīgu. Vai varbūt tā, ka sākumā viss kā pa celmiem. Bet kā atkal pārbaudīt, cik nopietns ir cilvēks?

Otrs nepieviļ, skraida pakaļ, ja tā var banāli formulēt. Nu gatavs stabilitātei, to meklē, grib iepazīt vēl. Protams, arī pirmais, bet tās jūtas un saprātu nespēju nošķirt.

Nu, ja vēlies īslaicīgi "noraut jumtu", tad izvēlies pirmo. Otrais, šķiet, jau tagad Tevi garlaiko. Es pirmo laikam savā vecumā vairs neizvēlētos, nav laika spēlēm.

Es laikam meklētu trešo.. ja par abiem tādas šaubas...
Ja jau pieviļ sākumā.. tā nav ļoti forša pazīme. Man vajag otru cilvēku līdzās ne tikai jautrajos un foršajos brīžos.

Meklētu trešo variantu, kur “jumtu rauj nost”, bet arī uzticos cilvēkam. Pamest var jebkurš. Turklāt man pašai negribētos atklāt, ka esmu partnere, kura “jumtu nost nerauj”, bet ir gana laba mierīgai dzīvei, tāpēc pati arī tā neizturētos pret otru. Zinu gan, ka ir cilvēki, kuri ir pat ļoti apmierināti ar tādām attiecībām, tāpēc nenosodu.

Otrais būtu tāds safe variants. Nav tā, ka galīgi nepatīk, bet jumtu pagaidām nerauj. Tā nekad nav bijis, tāpēc mēģinu ar prātu apdomāt, vai jūtas var rasties arī ar laiku. Palaist prom tāpēc, ka neapbur pirmā momentā, nezinu, vai vajag. Tāpat kā pirmo pārbaudīt, vai neuztver mani tikai par izklaidi, ja jau gluži paraugpilsoniski neizturas, nav ne jausmas. :D Apjukums.
Skaidrības labad jāpiebilst, ka neviens netiek krāpts, tikai bijuši randiņlaiki, nav aiz muguras patstāvīgai randiņošanai nekas darīts.

Lasot komentārus rodas iespaids, ka pastāv tikai "rauj nost jumtu" vai "ir garlaicīgi un kaut kā līdz galam nepatīk".
.
Nezinu, man vienmēr ir interesējušas stabilas, mierīgas, cieņas un mīlestības pilnas attiecības. Iemīlēšanās (attiecību sākuma) periods vienmēr ir pietiekami krāsains un pozitīvām emocijām pārpilns, lai nebūtu vēlme visu laiku ārdīties, taisīt scēnas, kautiņiem mijoties ar mīlēšanos, un pārdzīvot. To "kaislīgo" pārīšu attiecības, kuras nepārtraukti tiek šķirtas un atkal atjaunotas, neliekas nekas vērtīgs un veselīgs ilgtermiņā.
.
Jūtas ir ļoti svarīgas, bet ilgstošās attiecības ir arī citi ne mazāk nozīmīgi komponenti - spēja un vēlme sadzīvot, kopīgi mērķi, līdzīgas vērtības, cieņa vienam pret otru. Varbūt kādam liksies nūģīgi, bet es ne pret kādām kaislībām neiemainītu to sajūtu, ka savā vīrietī saskatu lielisku partneri, cilvēku, uz kura atbalstu varu vienmēr paļauties un ar kuru kopā gribas augt un augt. :)

Meklētu trešo variantu, kur “jumtu rauj nost”, bet arī uzticos cilvēkam.

+++
Man attiecībās svarīga ir spēja otram cilvēkam uzticēties. Šajā vecumā svarīga ir arī zināma stabilitāte, apziņa, ka otrs cilvēks ir ar mani, ka nemaina savas domas un nepazūd kad paliek garlaicīgi, ka nepieviļ un nedod iemeslus neuzticībai. Taču, tai pat laikā, jā, man ir svarīgs arī tas "jumtu rauj nost" fīlings, jo pati esmu tāds cilvēks, ka rutīna un garlaicība attiecībās nav priekš manis. Meklētu trešo variantu, kurš sevī apvienotu gan spēju uzticēties un zināmu stabilitāti, gan spontanitāti un spēcīgas emocijas.

Pavisam bez mīlestības kopā nebūtu, lai gan te šķiet nav tas gadījums. Domāju, ka ar laiku jūtas var rasties lielākas, kad iemanto cieņu, uzticību, labāk iepazīst. Kas attiecas uz sirdij bīstamo variantu, viņš jau liek paralēli domāt, vai tik kaut kas nav labi vai kaut kas nenotiek, neizdomā - es nezinu, vai tas var mainīties. Gan jau atkarīgs, ko tieši viņš izdarījis, lai varētu pazust šī sajūta un spētu kaut ko veidot.

Vēl kādi viedokļi?

Ja pret stabilo, drošo puisi līdz šim nav radušās jūtas, bet paturi viņu rezervei, jo ar prātu saproti, ka viņš nākotnes plāniem būtu labāks, domājot, ka iemīlēsi... Es teikšu, ka tas nenotiks. Varbūt, kad kopā būs labi, radīsies sajūta, ka varbūt tā ir mīlestība, bet paies gadi un sapratīsi, ka neesi līdz galam ne laimīga, ne piepildīta un varbūt tā gluži superstabilā un paredzamā dzīve un partneris nav Tev, bet esi sevi un viņu mānījusi gadiem.
Par impulsīvo puisi, nu... es arī teiktu, ka labāk izvēlēties trešo, ja tāds dzīvē parādīsies.

Man ir bijusi tādā izvēle..ja to īsti var nosaukt par izvēli. Viens puisis bija tāds drošais variants, zināju ka viņš nekad mani nesāpinās, nedarīs pāri, nēsās uz rokām kā princesi, bet nemīlēju viņu un zināju ka tur nekad nebūs uz 100% no manas puses, laigan viņš nespēj mani aizmirst vēl šodien. Bet viņš bija foršs draugs, viens no labākajiem kas man bijis, pāris nebijām, bet gluži nevainīga draudzība ar tā nebija. Anyway, satiku tagadējo draugu un uzreiz sapratu ka tas labi nebeigsies un man sāpēs :D viņš bija nedrošais variants un tas uzreiz bija skaidrs, bet nu samīlējos, visādi ir gājis, traki arī...bet joprojām esam kopā un mums ir brīnišķīga meitiņa.
Un savu izvēli nenožēloju, lai kā būtu gājis un kas zina kā vēl būs :D

Mani jau uzrunātu vairāk stabilais variants nekā "wild card" :-D. Bet, acīmredzot, Tevi nē. Tad jau viss skaidrs, kaut kas no tās mazākās stabilitātes piesaista. Pati zemapziņā varbūt neesi tajā dzīves punktā, kur stabilitāte un "ligzdas veidošana" nav top prioritāte. Tāpēc labāk seko sirdij un dzīvo one day at a time.
Tas, ka ir lielāki riski ar otru nebūt nav slikta lieta. Manuprāt teiciens "Ir lietas, ko Tu iesāc, kaut arī zini, ka tās var reiz beigties" ir iederīgs šajā situācijā un daudzās citās.
Nevajag laikam skriet pa priekšu. Varbūt tas stabilais puisis drāmu nesāks, bet to darīsi pati, jo gribēsi vēl kaut ko neparedzamu un "jumtu raujošu".
Un būsim reāli, Jūs sievietes dzīvojat priekš drāmas. :-D:-P

Nē nē, nekādu baigo drāmu man negribas. :D
Teiktu, ka tieši stabilitāte piesaista. Otrajā vienkārši emocijās ir kaut kāds neaprakstāms punktiņš, kas liek zemei griezties. :D Zin kā, palaižot visus garām, negribas attapties, ka tā bija kļūda un bija labi tajā momentā, kad likās, ka vajag nu vēl kaut ko vairāk. Negribas, ka atkal notiek sāpināšana.

Nu jāsaprot, cik pirmais nopietni to visu domā. Izklausās, ka tas vairāk aizrauj, bet negribas uzkāpt uz tā paša grābekļa ar kaut kādu badboy tipu. :D Nu var sanākt aplauzties. Ja uztvertu kā tikai laika pavadīšanu, ne ģimenes dibināšanu, tad jau maz ko iespringt. Bet laikam jau tāpēc tiek izskatīta tomēr vēl kāda kandidatūra, ja būtu feelings, ka viss saies.

Ja šobrīd Tu esi izvēles priekšā starp diviem, tad pofig, kuru. Tāpat neviens nav īstais. Ja būtu īstais, nekādi jautājumi nerastos un nebūtu pa dubultā randiņiem jāskrien.

Jā saprotu, ka iespējams neviens nav pašlaik līdz galam, bet, no viena iniciatīvas nav (tikai vārdiski), kad beidzot sakrīt laiks tikšanās, tad viss labi. Vienīgi laikam traucē tiešām tas rūgtums, ka sākumā bija uzmeties, vilšanās un tad visas tauriņu sajūtas tagad lika aplūkot no malas. Lai gan pats jau grib turpināt. Ja nebūtu nekā sāpinoša sākumā, tad jau nebūtu piekritusi vienkārši pavadīt laiku ar kādu citu. Izveidojās distance tā kā. Nekāda tutorial jau nav, vai nu sanāk vai nu jālec dīķī.