Manuprāt, te dažas dāmītes jauc ļoti būtiskas lietas. Viesis ir VIESIS. Viņš nav rīkotājs un savu prasību uzstādītājs. Principā, viņam pašam jādomā, kā tikt svinību vietā - ja rodas problēmas, tad pajautā pārim, bet nu nav viņu uzdevums visus izvadāt. Pa nakti kur palikt jau tā sarūpē, bet tāpat sākas, Anna ar Jāni grib divatā, Pēteris negrib ar Andri vienā istabā utt. Un visbiežāk savas emocijas izgāž uz jauno pāri, tā vietā, lai vienotos savā starpā, aizietu līdz Jānim, piemēram, un palūgtu aši samainīties, ja tas ir dzīvības un nāves jautājums. Gluži kā tūrisma firmu piedāvājumos: patīk ņemam, neapmierina neņemam. Tur tas gan formālāk un kāzās jau tā katram mēģina nākt pretī un lai tik labi. Kas attiecas uz krāsu, nu nekad nebūs visiem viena gaume, vienādi drēbju skapji, kādam nāksies pielāgoties un mūsdienās tas ir diezgan vienkārši izdarāms. Man norma ir respektēt rīkotāju, īpaši jau kāzām. Un dāvanas, nu ja gribas domāt, ka kaut puse tir nosedzas, nu amizanti. Vispār ne visi dāvina naudu, ne visi liek 50, normāli ir pēc iespējām un ar to katrs rēķinās, ne lieņem, ka no katra pāra būs 200, nu tad neņam muzikantu, jo viesi būs sagrabinājuši naudu. Dāvina arī daudz ko bez naudas, ko nu katrs izdomā un tās dāvanas nav sliktas vai sliktākas. Ir jāsaprot sava viesa pozīcija, ne jānostāda sevi nama mātes vietā. Neviens neraudās, ja nebūs kaut kāds attāls rads. Par pavisam tuviem jau nu lielāka skaidrība un ir pilnīgi normāli, ka attālākam pat sanāktu vairāk pielāgoties tam, kā tuvākajā bariņā ir ierasts. Nepatīk, tad pēdējais ko darīt būtu runāt aiz muguras, bet aplūkot ieplānoto un izlemt, gribas vai negribas. Patīk un vēlme būt tur, tad izpildām un droši braucam.
3281
