Man fiziski ar mazuli nav bijis grūti līdz viņa nesāka kusēties pa māju, tas ir, rāpot, līst un staigāt. Jo kas tad tur - nomainīt pamperu, pabarot. Morāli grūti...nu ir bijis tā, ka - iestājusies rutīna un tāpēc man bija grūti, noteiktos laikos jābūt mājās, lai pabarotu, kas nozīmēja, ka ilgi nevarēju būt ārā, vai pampis pilns un nebija vietas, kur to nomainīt, tāpēc jāskrien uz mājām, biežie ārstes apmeklējumi man nepatika, jo ģ.ā. mums atrodas ļoti neērtā gājiena attālumā, nevaru tikt uz veikalu tik viegli, jo man bēbis jāsaģērbj un ratus jādabū lejā, visu laiku jāatceras vai ir pietiekami daudz maisījumu/pamperi/bērnu putriņas, jo veikali mums nav 5min attālumā, utt. Kad mazulis lielāks un mums nav vairs rutīnas (izņemot brokastis un gulētiešanu), ir tik labi. Ir cilvēki, kuriem rutīna patīk, bet es, diemžēl vai par laimi, tāda neesmu tāpēc morāli grūti bija paciest to, ka katru dienu būs viens un tas pats. Īpaši, ja draudzenes nedzīvo tuvu un kontakts bija vairāk virtuāls.