Antidepresanti

Man nav pieredzes ar antidepresantiem, bet biju ļoti tuvu tam, ka gandrīz vajadzēja. Iesaku tomēr atrast labu terapeitu, jo šis cilvēks ir ar zināšanām un pieredzi tieši šajā - depresijas, trauksmes un līdzīgu situāciju risinašanā, varēs gan terapiju risināt, lai problēma neieilgst un, ja vajadzīgi medikamenti - tos tad piedāvas. Ģimenes ārsts nebūs tik zinošs un zāles uz pāris mēnešiem tomēr nerisinās problēmu saknē un uz ilgu laiku.

Dartall @ 07.05.2018 07:35

Pārbaudīju, tiešām sajaucu paroxetine ar fluoxetine.
Esmu lietojusi abus (tāpēc sajaucās kopējā katlā) , bet svars man bija vairāk ar paroxetine.
Lai nu kā, abas ir vecas zāles.

Omg es nezinaju , ka fluoxetine blakne ir liekais svars. Es gadus divus dzeru 60ml diena , needu daudz , nedzeru , bet svara pienemos

Pārbaudīju, tiešām sajaucu paroxetine ar fluoxetine.
Esmu lietojusi abus (tāpēc sajaucās kopējā katlā) , bet svars man bija vairāk ar paroxetine.
Lai nu kā, abas ir vecas zāles.

prozac vispār ir fluoksetīns. ko vēl dārta pastāstīs?

Dārta, paroxetine nav prozac :)
Es pirms 2 nedēļām sāku lietot Prozac, bet vispārīgi neatbalstu AD lietošanu bez psihoterapeita. Es eju gan pie psihoterapeita, gan lietoju zāles. Esmu tikai pirmajās nedēļās, bet aptuveni pusi no dienām jūtos daudz sliktāk nekā jutos iepriekš, visas manas problēmas liekas 100 reizes trakākas nekā pirms AD lietošanas. Bet tas ir viens no Prozac "efektiem" - pirmās 4-12 nedēļas ir daudz sliktāk nekā pirms zāļu lietošanas. Nav patīkami, ir grūti, bet ciešos. Agrāk gāju uz tikai terapiju bez zālēm un nepalīdzēja.. tagad ir daudz lielākas problēmas un ir vienkārši grūti dzīvot, tāpēc arī piekritu lietot AD. Ceru, ka pēc kāda laiciņa būs viss ok.

Izlasīju tālāk. Paroxetine un lexotanil raksta katram otrajam. Paroxetine ir 90.gadu Amerikas top zāles - prozac, kas ir zināmas ar to, ka tika rakstītas ļoti ļoti daudziem. Tās ir vecas zāles, ir blakusparādības, slavenā ir liekais svars. Esmu dzērusi, esmu pieņēmusies svarā, atmetu, esmu tieva.
Katrā ziņā paroxetine pēc 3 mēnešiem neko tev labāku nepadarīs, jālieto ilgstoši.
Lexotanil izraksta trauksmes brīžiem un ārsti to iesaka lietot reti. Esmu dzērusi bieži, bet tas nav labi, jo organisms pierod un tad ar vienu nepietiek, lai būtu efekts, vajag dzert vairākus. Bet panikas lēkmēm ir OK. Parasti iesaka sākt ar pusi tieši tāpēc, ka vēlāk vajag lielāku devu jeb vienu.

Ja tev ģimenes ārsts uz vieglu roku izraksta smagākas zāles, tad es teiktu, ka vieglprātīgs ārsts un ieteiktu tāpat griezties pie psihiatra. Tu taču, piemēram, ginekoloğiskas problēmas nerisini pie ģimenes ārsta, bet gan pie ginekologa jeb konkrētā speciālista, kas specializējas tajā jomā.

Vēl neizlasīju visu diskusiju, tikai diskusijas sākumu, ko rakstīja diskusijas autore. Antidepresanti ir ilgstošas iedarbības zāles, kas sāk iedarboties pēc 2-3 nedēļām un savu labumu dod ilgstoši lietojot. Ir ģimenes ārsti, kuri var izrakstīt, bet pēc tā, ka tev to izrakstīja ģimenes ārsts un teica lietot 3 mēnešus, piekodināja, ka bez atkarības izraidīšanas, es teiktu, ka tas ir kaut kāds nervostrong veidīgais uz receptes. Varbūt noofen? Vieglas recepšu zāles, ko nav jābaidās lietot.
Antidepresantus lietoju ilgi un joprojām, ir dažāda pieredze bijusi ar dažādām zālēm, bet kopumā atbalstu, tas ir labs atspēriena punkts un pašlaik jūtos daudz labāk nekā iepriekš. Eju pie psihiatra, vairākkārt zāles esmu mainījusi, esmu arī dzīvojusi ilgākus periodus bez.

Oij, lexotanil neiesaku - ārsti tagad katram, kas iečīkstas šito izraksta, bet kādas blaknes un kā viņš strādā - nu tieši iedarbojas, kā ietekmē smadzenes, reti kurš godīgi pastāsta. Sāk ar AD, kas ir nekaitīgāks, ja tā var izteikties. Ne jau uzreiz smago artilēriju. Varu pm sīkāk, jo te noteikti ir cilvēki ar stāžu, kuri lieto sviestainus preperātus un droši zāļu iespaidā stāstīs, ka nekas jau nav un nebūs.

Laikam lieki piebilst, ka man arī papildus AD izrakstīja Lexotanil lietošanai pēc nepieciešamības (kad ir panikas lēkmes), ārstei piekodinot, ka ilgstoši lietot nedrīkst.

Redzi - pieļauj tikai, bet es labi redzēju. Tā viela rada atkarību, var palasīt, ja neviena pazīstamā nav. Un turklāt tu nezini, kāda citiem ir tieksme uz atkarību (slēptā) un kā viņš varēs to panest un atmest.

Duujaa, nerunā par to, ko nezini. :D Es esmu tai posmā lietojusi arī Lexotanil (trankvilizators), un neko, dzīva esmu un pa pieskari aizgājusi arī neesmu. Jau sen neesmu lietojusi, nav man nekādu problēmu šobrīd. Un atmešana nesagādāja nekādas problēmas (ko vispār nozīmē - atmešana? man tas tika izrakstīts ne jau ikdienas lietošanai, bet gan pēc nepieciešamības.. kas nozīmē, ka tā varēja būt 1 vai 2 tabletes mēnesī vai citreiz pat mazāk). Ja lieto tās katru dienu un ilgstoši, tad jā, pieļauju, ka varētu rasties problēmas.

Ja vajadzīgas AD, tad var piemeklēt citas, ja šīs izrakstītās nešķiet labas. Aiziet pie psihiatra, viņš būs vairāk informēts nekā ģimenes​ ārsts. BET galvenais būtu sākt kārtot sadzīvi, lai nebūtu jāķeras klāt tabletēm vispār. Laba doma ir par psihoterapiju, vajadzēs gan jau vairāk laika - kaut gan atkarīgs, cik ilgi domā uzsēsties uz zālēm - bet tas vismaz risina cēloni. Zāles ir, kas savā veidā arī ārstē, bet prātīgi ar visu šo, atsauksmes ļoti dažādas. Galvenais, lai tiešām iedod AD, ne kaut ko stiprāku, nu trankviļi, neiroleptiki, tad būs tādas auzas, ka maz neliksies, labāk nesākt pat skatīties tādā virzienā, tie cilvēki aiziet pa pieskari, esmu redzējusi. Viens puisis atmešanas laikā diemžēl neizturēja tās sajūtas. Antidepresants tad vēl ar vismaz kādu cerību, ja nejauc nekādu kokteili klāt.

Man bija izrakstīts Paroxetin kādu laiku pēc tēva pašnāvības, nevarēju tikt tam pāri. Nu es padzēru varbūt 2 mēnešus, jo nevarēju izturēt blakusparādības, jo man VISU laiku nāca miegs, varēju aizmigt darbā pie galda pulksten trijos pēcpusdienā un lai funkcionētu, dzēru enerģijas dzērienus. Ļoti veselīgi.
Atmešana bija murgs, jo ļoti reiba galva - tā, kā nekad mūžā nebija reibusi. Nevis tumšs gar acīm, bet viss apkārt griezās. Pretīga sajūta.

Agrāk biju pilnīgi pārliecināta, ka tos izraksta psihologs / psihoterapeits, sastādot ārstniecības kursu, tāpēc man bija viegls šoks, ka ģimenes ārste tik ātri un vienkārši kā risinājumu piedāvāja to.

Patiesībā jau nav īsti atšķirības, kurš izraksta. Pēc manas pieredzes, psihiatrs to arī dara diezgan ātri un "vieglprātīgi". Es agrāk pusaudžu gados domāju, ka veic kaut kādas smadzeņu pārbaudes un asins analīzes, un tad rūpīgi nolemj, kuras ķimikālijas dot. Bet patiesībā jau ārsts izraksta tās zāles, ar kuru ražotājiem ir kontrakts. Vēl man vienmēr ir licies interesanti tas, ka ir cilvēki, kuriem patiešām ir depresija, un ir tādi, kuri to notēlo, bet abiem izraksta AD. Tāpēc jāatceras, ka vislielāko atbildību tomēr Tu uzņemies pati par sevi.

Dīvaini, ka palielina devu, ja jau tā cieš no blaknēm ar iesākuma devu.

Nu, viņa atsaucās uz to, ka pirmās 3-4 nedēlas blaknes esot gandrīz visiem, viņu vairāk interesēja mans mentālais strāvoklis, kas bija brutāli smags tobrīd - es nokļuvu slimnīcā, jo man bija depresija + VD un viena dienā vienkarši notirpa abas rokas un puse sejas...
Taisnība ir, ka AD ir jalieto ilglaicīgi, lai redzētu rezultātu, bet jau sakumā mani brīdināja, pa pēc pāris nedēļam devu var nākties palielināt, a la - skatīsimies, kā palīdzēs. Kad teicu, ka pirmās dienas man bija eiforija, viņa teica, ka tas esot placebo efekts. Lai nu kā, devu palielināja un tas "placebo efekts" uz mikli atgriezās, bet nelabums nepārgaja.
Tas Zolofts (Sertalīns) ir diezgan riebīgs preperāts, pie tam viņu pat nevar izmantot kā, piemēram, Xanax, lai norautu pauri. :D Atmetu viņa lietošanu pēc tam, kad braucot no Rīgas uz Liepāju autobusā un 3,5 stundas cīnoties ar nelabumu, lasīju forumā, laikam, drugs.com, citu cilvēku pieredzes. Nu, cilvēki, kas šo prepreātu lieto gadu un ilgāk no tā pēc tam nevar "nokāpt", tātad - atkarība ir. Man tobrīd bija "fuck this shit" moments un zolofts tika iemainīts pret... kaut ko citu, veselīgāku.

Nevajag baidīties no atkarības, milzu svara utt, jo tas viss ir mīts.

Nevajag sēt deiznformāciju. Tas tā, varbūt, ir dažos gadījumos, bet tie paši zolofta lietotāji varētu liecināt par ko citu, jo kāpēc gan ir withdrawal syndrome, ja tas neizraisa atkarību?

Man arī ģimenes ārsts izrakstīja tieši paroxetin. Bet teica, ka mazāk kā 5 mēnešus nav jēga lietot. Es, šogad, aprīļa sākumā beidzu lietot. Svarā nepieņēmos, libido varbūt bija zemāks, bet noteikti, ka nebija nulles stadijā :-D un atmest nav grūti, ja vienīgi pats nesadomājas, ka būs citādi viss. Neredzeju nekādas pēkšņās izmaiņas, bet noteikti, šo 5 mēnešu laikā sakārtojās nervu sistēma, lēni, pamazām :) pazuda trauksme un viss pārējais. Vienīgi - beidzot lietot, sākā tādas kā “lomkas” ļoti slikta dūša bija un galva reiba aptuveni nedēļu. Bet, tas ir normāli, beidzot lietot diezgan stiprus medikamentus. Un atceries - antidepresanti vairs nav tas, kas bija pirms 10-20 gadiem :) ! Tie palīdz sakārtot nervu sistēmu, kad ķermenis un prāta ir apjucis! Nevajag baidīties no atkarības, milzu svara utt, jo tas viss ir mīts.

Man tas zales isti nepalidz -neantid- bet bail no sekam ja nelietosu tapec labak lietoju, ka ir ar jums, te dazhas atsakas es gan neatteikshos vairs. vai nav bail no sekam kadas bus. ar vienu kaju esmu te ar vienu tur man ir tadas sajutas pagaidam tatad nozime ka vel jadzer. Miega zales ari vairs negribas dzert kā agrak mieriguums bija. patik shita labak.

BonecutieB, ja nav noslēpums, cik Tev izmaksā tās KBT sesijas? Izklausās tiešām labs risinājums.

Meitenes, milzīgs paldies par jūsu dalīšanos pieredzē :)
Tām, kuras rakstīja vai bail no atkarības - ir, jā, jo vispār ar tēmu antidepresanti nebiju diez ko saskārusies. Agrāk biju pilnīgi pārliecināta, ka tos izraksta psihologs / psihoterapeits, sastādot ārstniecības kursu, tāpēc man bija viegls šoks, ka ģimenes ārste tik ātri un vienkārši kā risinājumu piedāvāja to. Es tiešām uzticos savai ĢĀ, un man viņa patīk, iespējams jau ka viņai bija kādas aizdomas iepriekš, ka man vajadzētu palietot, ja jau tā, bet radās tāds iespaids, ka tāds diezgan vieglprātīgs risinājums. Arī skaidrojuma par to lietojumu un blakusparādībām īsti nebija. Apmēram, ta it ka to nebūtu. Agrāk es ļoti ļoti gribēju lietot AD, bet kad reāli līdz tam nonāc, mazliet sāc raustīties. Jo no pieredzes stāstiem tā saprotu - tas ir ka līdzīgs narkotiku efektam.
Es patiešām arī ļoti labprāt ietu “parunāties” ar psihologu, ja vien tas viss nebūtu tik ļoti dārgi... jo lai reāli raksti risinājumu, vajag jau apmeklēt viņu vairākas reizes, taču cik esmu skatījusies, tas ir dikti dārgi. Lai gan šos ārstu apmeklēšanu atbalstu un neuzskatu par lieku laika tērēšanu arī veselām cilvēkam :)
Jebkurā gadījumā, saprotu lieliski, ka zālītes dzīvi neatrisinās, tomēr tas varbūt palīdzēs. Jo es gribu savest kārtībā ne vien stresa daļu, bet arī depresijas daļu, savu nervozitāti un citus simptomus, ar kuriem neiespējami sadzīvot man, kur vēl citiem l. Nevēlos, lai no manas “nenormalitātes” cieš partneris...
Vispār grūti iedomāties, ka Tev ir tik slikti l, un ārsts palielina devu, jā :O es gan jau uzreiz pārtrauktu dzert vienkārši!