Kas ir Tavas laimes pamatā?

Mana motivācija ir nebūt bezpajumtniekam bez naudas un nenomirt ātrāk par vecākiem.
Ir mīlestība, ir citi prieki, iedvesmo daba, bet es neteiktu, ka izjūtu kaut kādu lielu stimulu no tā, jo tas viss ir pārejošs, nepārejošs ir tikai augstākminētais.

Neuzskatu, ka man ikdienu ir grūtības, ar kurām jācīnās. protams jācīnās arī ir. Un motivācija - sasniegt tādu dzīves līmeni, lai justos labi. Un ja pamazām ir izdevies uz labo pusi, tad tik jāturpina. Esmu atradusi darbu, ko dievinu, saprastusi kuri cilvēki man tiešām ir svarīgi, sapratusi ko vēl vēlos vai nevēlos nākotnē.
Un pieaugšanas laikā patiesībā mainījies ir maz kas. Intereses, mērķi palielam kādi bija, tādi arī ir, un pēc tiem arī tiecos.

Vienkārši mīlu dzīvot!
Pilsēta kurā dzīvoju vienkārši uzlādē mani, pilsētai ir īpaša enerģija un temps. Apkārt ir lieliski cilvēki, tuvu vai tālu. Esmu ļoti zinātkāra, redzētkāra, gribu piedzīvot un redzēt skaistas lietas un apkaārt notiekošo. Mūzikai ir arī svarīga vieta manā dzīvē, dzīvajā vai austiņās, katrai dzīves situācijai mūzika dziedē.
Bet jāsaka, ka es neesmu īpaši ambicioza persona, man svarīgi ir darīt to, kas man patīk un ir iespējams nedaudz citādākas vērtības un skatījums uz atsevišķām lietām.

Gribu savā dzīvē justies laimīga.
.
Galvenais ir tas, ko pats cilvēks domā un kā jūtas. Vienmēr kaut kas var neiet pēc plāna, neizdoties, kāds nokaitināt, saskarties ar jebkādām grūtībām, bet ja atgadījies kas slikts, kāpēc sevi vēl vairāk mocīt par to domājot un pārdzīvojot, ja tas liks justies vēl sliktāk. Ir jācenšas tikt galā un jāpaliek pozitīvam, un.. Jāmīl sevi.
.
Tiesa gan, man tāda domāšana vēl nav un esmu procesā ( :D) bet šis jautājums tieši vietā.

A ja tomēr cilvēkam nav laimes un laimes pamata, sanāk ka viņš ir nelaimīgs, jeb ir kaut kas vēl pa vidu?

Manas laimes sajūtas pamatā ir labas smadzenes, kuras ražo pietiekami daudz laimes hormonu un es neslīgstu depresijās, pesimismā un bezjedzīgā dzīves apcerējumā. Vnk dzīvoju un baidu! ;-)

Sorry - baudu! :-D

Gadus atpakal bija laika kad nacas but patak daudzas beres. Ari mazu bernu, jauniesu, klasesbiedra pirms edrja eksamena...Dzive ir davana! Un kamer ir veseliba, jumts virs galvas, ediens, milie cilveki un kafiha no rita, lietis aiz loga vai muzika- dzive ir briniskiga. Izbaudu katru dienu.

Es pati. Es dabiski māku ieklausīties sevī, nobremzēt un saprast sevi. Viss man apkārt nevis mani iedvesmo vai motivē, bet ir mana darba augļi. Es dzīvi neuztveru kā dzīvojamu objektu, bet kā manis radītu pasauli, kura mijiedarbojas ar pārējām alternatīvām pasaulēm. Tādēļ viss manā dzīvē ir ļoti harmoniski. Savs laiks būt pedantiskai, izklaidīgai, haotiskai, nopietnai, pielaidīgai, prasīgai, saprorotošai, līdzjūtīgai - utt. Pirms aptvēru, ka mana dzīve nestrādā ārpus manis, bet plūst man cauri arī mocījos ar jautājumiem - ko darīt; vai ir pareizi; kā pieņemt; tml. Kad sapratu, ka visi cilvēki ir cilvēkā, atkrita aizspriedumi, bailes nokavēt dzīvi.

Jautājums pēc būtības vienkāršs - kur Tu gūsti motivāciju, lai tiktu galā ar ikdienas grūtībām un negatīvajām lietām?

Vienmēr ir bijuši 1-2-3 gados realizējami mērķi un vienmēr šķita, ka šo mazo, īslaicīgo grūtību dēļ nedrīkstu upurēt kaut ko daudz nozīmīgāku. Šobrīd esmu pēdējos mēnešos, pēdējā pusgadā trulas, nepārtrauktas strādāšanas bez brīvdienām utt., ar mērķi nopirkt jaunbūvē dzīvokli. Pēc tam - vēl nezinu. Ir ideja par darba pamešanu un nodarbošanos ar kaut ko citu, ko šobrīd daru freelance (bet naudu tas nenes). Ir doma par vēl daudziem gadiem trula darba un vairāku dzīvokļu iegādi. Par kaut kādām attiecībām šādā režīmā runāt lieki, bet reizēm aizdomājos, ka varbūt negribu visu mūžu palikt viena. Neteiktu, ka esmu laimīga, bet nelaimīga arī nē. Kopumā ir ok.

Varbūt tāds pesimistisks jautājums, bet nu, personīgi, saliekot ikdienas plusus un mīnusus vienus pret otriem, neesmu nonācis pie līdzsvara.

Kādi ir tavi plusi un mīnusi? Visai labi tavu jautājumu saprotu, jo arī pati par to bieži domāju.

Veiksme, panakumi , muzika , laba kompanija un speja justies noderigai loti uzlaade kaa ari celojumi.

Nekad neesmu tā īpaši cīnījusies ar ikdienu, jo “cīnīšanās” liekas spēcīgs vārds, kuru man pašai, ņemot vērā, ka esmu fiziski un mentāli vesela un dzīvoju valstī, kurā nav karš un principā civilizēta sabiedrība (ar izņēmumiem, protams, bet tie ir mazākumā) liktos jocīgi lietot. Bet motivācija tikt galā ar ikdienas grūtībām ir diezgan vienkārša - dažkārt ir jākustina sevi, lai sasniegtu/saglabātu to, ko vēlos sasniegt/iegūt/saglabāt. Tā domāju vismaz pagaidām, apzinos, ka šie uzskati var mainīties.

Manas laimes pamatā ir kustība (garo gabalu iešana, velobraukšana), jaunu vietu citās pilsētās apskatīšanu/izstaigāšana, joga, daba - meži, jūra, klusums. Un protams, apziņa, ka visiem maniem mīļajiem viss ir kārtībā. Pa dzīvi neesmu ambicioza, man svarīgi ir labi justies pašlaik, tā lai ir pietiekoši līdzekļi, saprotams. Bet lai dzītos pēc kaut kā vairāk/labāk, tāpēc ka sabiedrībā tā pieņemts un vajag man nav svarīgi.

Atbildot uz galveno jautājumu "Kas ir Tavas laimes pamatā?", man prātā nāk tikai viens vārds - brīvība. Brīvība no emocijām, kuras smacē, no cilvēkiem ar kuriem vairs nav pa ceļam, no darba, kurš nesagādā prieku, no ikdienas, kura nesniedz gandarījumu, no bailēm, kuras tur uz vietas, no vietas pie kuras ir pierasts, bet, kurā atrodoties un dzīvojot, jūties kā ne savā ādā. Tajā brīdī, kad atbrīvojos no visa tā, kas mani turēja uz vietas, tajā brīdī, kad ļāvos lidojumam un izgaršoju brīvības garšu, sapratu, ka esmu sasniegusi ilgi meklētās, ilgi gaidītās laimes virsotni.

Paldies par interesantām atbildēm!
probability
Par plusiem un mīnusiem es domāju tā - teiksim mūsdienu cilvēka ideālais variants(protams, var atšķirties no cilvēka) varētu būt, piemēram, privātmāja, ģimene, pāris bērni, darbs, kas ir ar saprātīgu brīvo laiku, iespēja nopirkt nepieciešamo saprāta robežās, būt respektētam sociālajā lokā.
Tagad izdomāsim pāris šķēršļus, kas mums tiek likti pa ceļam lai šo sasniegtu. Viss sākas ar izglītību, jo bez tās, protams, nekur. Varianti divi - vai nu tu ziedo laiku un mācies kā traks un tiec budžetā, vai lien parādos, lai studijas nomaksātu. Protams, pa vidu nepieciešams darbs, jo bez prakses nekur(citam vēl arī izdzīvošanai jāstrādā). Tad vajag arī nodibināt prātīgus kontaktus un tos uzturēt, jo tas ir reālākais veids kā iegūt profesiju un draugus, kas nepazudīs pēc 2-3 gadiem. Vēl pa vidu tam jāņem klāt mīlestības meklējumi, kas, protams, reizēm rezultējas salauztā sirdī. Tad vēl ģimenes problēmas, mirst radinieki, pēkšņas veselības problēmas, naudas trūkumi utml.
Nezinu kā Tev, bet man liekas diezgan daudz problēmas par ko jādomā ikdienā drīz pēc pilngadības sasniegšanas, un es nemaz nenosaucu visus. Es gan zinu cilvēkus, kas visam šim cauri iet +/-, bet nezinu kā viņiem tas izdodas.
No tā izriet: 1)Ideālā varianta sasniegšanas priekšnoteikums ir daudz grūtību un stresa jaunībā, kas noved pie veselības problēmām vēlāk;
2)Mērķa sasniegšana var nemaz nenovest pie laimes, jo tajā vecumā var nākt klāt šķiršanās, sūdīga veselība, pārējo radinieku nāve, neārstējamās slimības utt.;
3)Pārslodzes rezultātā visus mērķus, visticamāk, sasniegt neizdosies, tāpēc šā vai tā kaut kādā ziņā nebūsi apmierināts ar dzīvi. Vai dēļ tā jāsamierinās ar kaut ko mazāk? Nemēģināt atrast mīlestību? Netiekties pēc tās labāk atalgotās profesijas? Iztikt bez draugiem un hobijiem?
Rupji sakot, dzīve tevi visu laiku nežēlīgi drāž, bet tu tikai tiecies uz kaut ko, kas tev var nest, var nenest laimi, lai beigās vienkārši viens pats vecs, apčurājies un nevarīgs nomirtu. Kas tad ir tā dzīves dāvana? Saullēkts un zvirbuļa čivināšana? Tu cīnies cīņu, kurā rezultāts ir jau noteikts.
Es gan pieļauju, ka mans viedoklis var atšķirties no citiem, jo man tādas dzīves "kulminācijas" kā bērni, īstā mīlestība, pasaules apceļošana utml. nav notikušas. :-D

Neons Starp citu mana veida veida domāšana ir raksturīga cilvēkiem ar augsta līmeņa neirotismu, kas man, diemžēl, ir ~95 procentu līmenī. Tev noteikti šī rakstura iezīme nav izteikta, tāpēc par tādām lietām nedomā. Neirotisms manās acīs ir neveiksmīgākā personības iezīme ar kādu cilvēks var piedzimt. (t)

Varu piekrist jau augstāk minētajiem piemēriem! Man liela loma ikdienā ir mūzikai! Dzīve uzreiz šķiet skaistāka.. grūti iedomāties ikdienu bez mūzikas.
Kā arī daba, dabas smarža-tagad uz pavasari, kad viss sāk ziedēt, mosties, pavisam laba sajūta.
Mazie mērķi uz kuriem tiekties, piedzīvojumi, humors ikdienā, brīvība, sevis pilnveidošana un ļoti svarīgi ir arī cilvēki tev apkārt, ģimene, draugi.
Jāmīl sevi, jāmīl dzīve un ikdienu uzreiz redzēsi no cita skatu punkta. :) (arī pati vēl pie tā strādāju)

Fiestar, saprotu. Tāpēc arī saku, ka manas laimes pamatā ir manas smadzenes. Mana dzīve nav viens vienīgs rožu dārzs - viss ir kā visiem, gan labās dienas, gan ne tik labās. Tikai tas neiespaido to, ka no rītiem vnk ceļos laimīga. Nav nepieciešams nekāds iemesls - es vnk esmu laimīga tikko atveru acis. Saulīte spīd, putniņi čivina un viss ir forši! Pat, ja man ir skumji, vai neesmu izgulējusies, vai ir kādas problēmas - tā vai tā, iekšēji es jūtu pozitīvismu un laimi. Man to nekur nav jāmeklē speciāli. Tas ir manī iekšā - vienmēr un visur. Diez vai to var iemācīties, vai iegūt (ja nu vienīgi īslaicīgi).
—————-
Par to pašu mūziku, piemēram - es klausos mūziku nevis lai sajustos kaut kā un izsauktu kaut kādas emocijas, bet gan tāpēc, ka jau esmu attiecīgā noskaņojumā. Ja skumji - tad klausos skumju mūziku, ja jautri - tad jautru. Tas viss tā vai tā nāk no iekšas vispirms un pēc tam kalpo par iemeslu tam, ko es klausos, kur eju, ko skatos, ko lasu u.tml.

Fiestar, dzīve ir pārāk īsa, lai cīnītos...var jau būt, ka sievietēm ir savādāk-mums nav jābūt stiprām un visu varošām citu acīs. Bet domāju, ka harmonija ir katra cilvēka mērķis un ideālais stāvoklis. Mērķi, kas tiek mākslīgi radīti (pašapliecināšanās, sabiedrības viedoklis, ģimenes norādījumi/ekspektācijas) cilvēku dzen tikai depresijā, nevis motivē. Līdzsvaru savā dzīvē vari noteikt tikai Tu pats, izvēloties to, kas ir saskaņā ar Tavu būtību un sirdsapziņu.

Fiestar - katram arī tie šķēršļi savadaki. Piemēram lai iegūtu darbu, kuru gribēju jau no agras jaunības, man pietiek ar videji izglītību, tāpēc studiju laiks man nekad nav bijis un nekad neesmu gribējusi studēt, jo vienkārši zinu, ka man tas pilnīgi nekādu labumu nedotu. Draugi - labākie arī saglabājusies no jaunības, ir arī jauni protams parādījušies, bet speciāli nekādus kontaktus dibinājusi neeamu... Mīlestība uzradās pati, arī meklējusi nekad neesmu, bērnus nevēlos... Izklaidei, atpūtai laiks ir pietiekami, tagad vēl tikai dzīvošanas jautājums jānokārto, kas tiek darīts, pamazām, jo mājas vnk nav lētas, bet ir vērts tiekties, upurēt daļu brīvā laika un vēl šo to, lai pēctam būtu labi.