kolēģe-pļāpa

Piemēram, kādām? Ko viņa klientiem stāsta? Kas attiecas uz mani, es vienkārši neielaistos nekādās sarunās, atbildētu ar - “mhm, aha”, agri vai vēlu viņai apniktu ar mani runāt :D

Ko viņa klientiem stāsta?

Par jebko-vīru, bērniem, kaimiņiem, ko ēdusi vakariņās, kur ceļojusi, ko darījusi pagājušajos Jāņos, kur strādājusi padomju laikos utt.utt...Pilnīgi par jebko, pārslēdzas no vienas tēmas uz otru. Man kauns būt kopā ar viņu(s)

viņa par mani gandrīz 2x vecāka.

Un tad? Tas, ka vecāka nenozīmē, ka var atļauties visu, kas tik ienāk prātā.

Mani kā klientu tas atbaidītu.

KindaPsycho Labi, gadiem nav izšķiroša loma, bet aizrādīt viņai neiedrošinos, ies pie vadības un sastāstīs par mani sliktu. Iet pie vadības ar šo lietu arī nevaru, jo domāju, ka arī vadība viņai neiedrošināsies aizrādīt.

Jēziņ, tik ļoti atgādina manu bijušo kolēģi!! :D identiski! Vārds nesākas ar O.?

Cukurvāvere, nē, nav ar O!

:-D saprotu problēmu. Vispār atkarīgs no darba vietas. Vairumā gadījumu tas nav pieļaujami, bet pieņemu, ka kaut kādos sociālajos dienestos nav slikti sarunu temati, ar ko sākt sarunu ar klientu, kurš, piemēram, atnācis pēc pabalsta, bet nemāk uzsākt sarunu. Man ir viena draudzene ārste, viņa saka, ka uz biopsijām un dažām operācijām, kuras ir vietējā anestēzijā, atnāk pārstresojušies cilvēki, lai novērstu uzmanību no biedējošās manipulācijas, viņa arī cenšas aizrunāt ausis par random tēmām (vai jums ir mājdzīvnieki, vai esat bijis Igaunijā, kā patika, ...). Bet, ja šis nav tas gadījums, varbūt ir vērts parunāt ar vadību, lai vadība tiek galā ar kolēģi? :-/

Man arī bija tāda kolēģe, tikai jaunāka. Visi ar viņu par to runāja, bet viņa vienkārši nesaprata, ka dara kaut ko nepareizi. Tikām no viņas vaļā, kad viņa aizgāja dekrētā:-D

7heaven, nebija gadījumā Rolling vai birojs.lv? Vienā no šiem bija meitene, kas man regulāri zvanīja, bez kompleksiem sauca mani uz "tu", un mūždien man bija jāklausās par to, ka pie viņiem baigi vējains, ka viņa no rīta domāja, kādu jaciņu vilkt, ko ēdusi pusdienās, utt. :-D Un tas viss pa telefonu, cenšoties man pārdot biroja papīru 100 eiro vērtībā, jo dāvanā nāks dušas želeja, es saku, ka man nevajag dušas želeju, bet viņa nesaprot, kā es varu negribēt. :-D Arī bija jauna un arī nesen aizgāja BKA.

Ja nevari viņai personīgi pateikt par šo lietu un nevari arī vadībai kaut ko pateikt, tad mēģini mainīt savu nostāju. Norobežo sevi no viņas. Tu esi Tu, bet viņa ir viņa. Dari tā, kā uzskati par pareizu, un tā vairs nav Tava atbildība un problēma, kā dara kolēģe.
Ja par šīm tēmām visu laiku runā ar sevi, tad parādi, ka Tevi tas īsti neinteresē (saki: "mhm", un dari tālāk savus darbus). Man arī ir bijis tā, ka ļoti traucē strādāt tā pļāpāšana, un beigu beigās jau pieradu vienkārši ik pa laikam pateikt "mhm", un nemaz neklausīties.

Ja par šīm tēmām visu laiku runā ar Tevi

:D

Atgādina kādu dāmu, ar ko man sanāca darīšana, paldies Dievam, ka tikai caur epastiem. Bet, nu, jā, tagad mēs pilsētā orpus valstij vismaz 3 cilvēki zinām, ka Ieva no uzņēmuma X iet dekrētā tajā un tajā datumā. Tas tika atgādināts ikreiz, kad uzdevu kādu jautājumu par to, kā ar solītajiem (bet neizpildītajiem) darbiem sokas un tamlīdzīgi. Dienā, kad viņa aizgāja dekrētā, man netīšām sanāca viņai atkal uzrakstīt, automātiskais atbildētājs, protams, paziņoja, ka viņa iet dekrētā un jāsazinās ar kolēģi Y. Beeeet, Ievai likās, ka I don’t get it vai kā, un pēc 10 minūtēm saņēmu personîgu ziņu, ka viņa dodas dekrētā, bet vēl lasa savus epastus. Tagad gaidām paziņojumu par dzemdību sākšanos.

Jā, un manās acīs tas nedaudz pasliktināja šī uzņēmuma tēlu, jo es kā klients biju vīlusies. Darbus arī nedarīja pašas noteiktajos termiņos un tik izspēlē grūtniecības kārti. Ok, vienreiz katrai grūtniecei tas prieks pienākas, bet, nuuuu.... svešam, nekad neredzētam cilvēkam šādas lietas atgādināt reizi nedēļā? Neprofesionāli.

Runā ar vadību, jo no klienta puses tas visticamāk izskatās visai bēdīgi. Mani nenormāli kaitina cilvēki, kas vienkārši nespēj būt profesionāli (e) Man nav tiešas saskares ar klientiem, bet regulāri jāstrādā ar projektu vadītājiem, kas bez jebkādas aiztures uzrunā mani par saulīti un sauc deminuitīvā un es vienkārši esmu gatava eksplodēt. Visas kolēģu, sadarbības partneru, pakalpojumu sniedzēju un klientu privātās dzīves peripētijas mani gluži vienkārši neinteresē un man šķiet, ka cilvēkam būtu jāspēj nošķirt profesionāla komunikācija no privātas. Small talk arī var būt neitrāls, diemžēl šī ir prasme, kas bieži tiek atstāta novārtā...

es atkal varu pasūdzēties par savu direktoru.. es, cenšoties būt profesionāla, ieturu distanci ar piegādātājiem, pasūtītājiem, veikalu iepircējiem utt., vienmēr uzrunāju visus lietišķi, nerunāju lieki (jo man pašai nepatiktu, ja kāds cits būtu neformāls darba komunikācijā), bet mans vadītājs jebšu uzņēmuma direktors vienmēr uzsver, ka pirms lietišķas sarunas uzsākšanas ir jāparunā par kaut ko personīgāku - kāds laiks aiz loga, kā sokās, kas jauns utt. esmu skaidrojusi, ka tas ne vienmēr veicinās draudzīgākas attiecības, jo ir cilvēki, kuriem tas šķitīs neprofesionāli un tam vienkārši nav laika, bet viņam pofig, viņš saka runā tā un tieši priecāties, ja kāds uzrunā par saulīti un prasa, kā man iet pa dzīvi :-D

leni tu man liki aizdomāties par manu priekšnieku, jo man tieši tāda saruna bija arī pirmo reizi, viņš man paprasīja vispirms kā man iet, painteresējās kā klājas studijās, papļāpājām un tikai tad par nopietno :D Es neteiktu, ka man nepatika tāda veida saruna, bet mazliet mulsinoši lika sajusties.

leni, sava taisnība viņam noteikti ir, jo arī biznesa attiecības ir jākopj un to var efektīvi darīt atceroties, ka šis partneris ir bijis atvaļinājumā un pajautājot, kā viņam klajās, kādi iespaidi utt. Respektīvi, ja uzradīsies konkurents ar tādu pašu cenu un produktu, tad pie kura Tu paliec - pie tā, kurš uztur komunikāciju un ar smaidu kādu minūtīti papļāpā par niekiem, vai par akmens seju, kura atdod rēķinu, pavadzīmi un aiziet tālāk?

Zinas tante, tas ir ļoti atkarīgs no cilvēka. man atkal nepatīk, kad pārkāpj robežu sarunā ar mani. uzsākot sarunu, var jau just, ar kuru cilvēku vajag un var runāt draudzīgāk, bet ar kuru noteikti to nevajag darīt un kuru tas pat uzvilks tā teikt. domstarpības mums ar direktoru rodās, jo es viņam skaidroju, ka ne visiem der viņa izvēlētā komunikācijas politika - bet viņš grib, lai ar visiem tā runāju.. nu kaut kā tā.

Acīmredzot tās ir kultūras atšķirības, tas, ko leni aprakstīja, manuprāt, ir tīri normāli. Ārzemēs dzīvojot, esmu pieradusi, ka visi, gan priekšnieki, kolēģi, partneri, gan profesori uzsākot kopīgu darbu, vispirms apvaicāsies kā iet, kas jauns, parunās par laikapstākļiem, šādām tādām aktualitātēm un tas šķiet tīri cilvēcīgi, tāds small talk.
.
Autores kolēģe gan izskatās, ka nefiltrē un vienkārši maļ. Es ignorētu, jo kāda gan man daļa?!