No vienas puses atbilde uz šo jautājumu liekas acīmredzama. Bet no citas – viss nav tik vienkārši… Iedomāsimies situāciju, kurā cilvēkam ir iespēja gada laikā atlikt no 3 000 līdz 5 000 eiro. Piecu gadu laikā – ja nenotiks nekas ārkārtējs – var sakrāt uz kaut kādu dzīvokli. Bet lai to izdarītu, lai tos piecus tūkstošus varētu katru gadu atlikt, tam cilvēkam vajadzēs ar visu upurēt un visā sev atteikt. Vai tas ir tā vērts?
Vai arī tomēr labāk ieguldīt to naudu savā attīstībā? Teiksim, iziet pašizaugsmes treniņus, pirkt labu apģērbu un apavus, regulāri apmeklēt barberšopus, lai tev tur taisītu stilīgo matu griezumu, ceļot, apmeklēt sporta zāli, regulāri iet uz konsultācijām pie psihologa, lai viņš palīdz atrisināt tavas garīgas problēmas, izmēģināt neparastas lietas (teiksim, palidot ar gaisa balonu vai pavizināties uz zilonīša Taizemē), izmēģināt sevi kaut kādos jaunos virzienos (piemēram aiziet uz aktieru kursiem, iemācīties masāžu, apmeklēt daiļrunas nodarbības utt.).
Bet pēdējā gadījumā vairs nepaliks nekādu lieku līdzekļu, lai tos varētu atlikt priekš dzīvokļa. Vai arī to būs TIK maz, ka tu uz to dzīvokli sakrāsi tikai pēc kādiem gadiem divdesmit, ja paveiksies. Starp citu, man ir sanācis dzirdēt viedokli, ka tā visa ideoloģija, ka vajag savu personīgo dzīvokli un ka arī tā visa ilggadīga naudas atlikšana lai to nopirktu, ir padomju laiku domāšana. Tajā pašā laikā ir reāli cilvēki, kuri sevi visur aprobežo – pat skopojas paņemt tasi kafijas kādā kafejnīcā – vienīgi lai varētu uz lieku santīmu pietuvināties dzīvokļa nopirkšanai. Un tā – gadiem ilgi. Piemēram, kā šis puisis video (krievu valodā):
https://goo.gl/d1QvVn
Un ko JŪS domājāt: vai ir vērts gadiem ilgi krāt naudu, lai kaut ko (šajā gadījumā dzīvokli) sev nopirktu, vai tomēr labāk ieguldīt $$$ savā attīstībā? Un vai vispār tā doma, ka vajag pašam savu dzīvokli, ir kaut kas tāds, kam vajag sekot, vai tomēr, jūsuprāt, tā filozofija ir vienkārši padomju pagātnes rēgs?
1069
