Strīdi

Izlasot visus autores komentārus, man ir tikai viens ieteikums- mainies pati pirms viņš paspēj aiziet no tevis uz visiem laikiem.
Tu uzvedies kā kaprīzs bērns, kuram visiem jāizdabā. Bet vairumam cilvēku kaprīzi bērni riebjas un no tādiem cenšas tikt prom.
Ja gribi normālas attiecības, noņem sevi no "troņa". Neesi tu tā īstā, liktenīgā sieviete, kura jānēsā uz rokām un jādievina -dzīve nav filma. Tas ir īsākais ceļš uz šķiršanos- nevienam, arī vīrietim, negribas būt kalpam. Attiecībās ir divi līdzvērtīgi partneri. Tas, ko grib vīrietis ir vienlīdzīgi svarīgi tavām vēlmēm. Lai nokāptu no sava troņa, derīgi būtu vismaz 2-3 mēnešus KATRU dienu vienmēr piekāpties (bez burkšķēšanas) vīrieša vēlmēm un ierosinājumiem. Tas tev atvērs acis, ka neko pārcilvēcisku viņš tev neprasa un arī viņā radīsies vēlme piekāpties tev.
Strīds par divām nedēļas nogalēm ir absurds! Saprastu, ja katru nedēļas nogali abas brīvdienas, bet ja vien 6-8h divreiz mēnesī..tas taču nav nekas!
Izmantot grūtniecību, lai pieprasītu sevišķu attieksmi, ir zemiski. Ja ļoti stipri velk vēderu, lieto Magne B6, liec grūtnieču jostu, utt. Ja grūti nosēdēt mašīnā, taisiet pieturas, izstaigājies, nēsā kompresijas zeķes.
Kad piedzims bērns un pirmos mēnešus būsi neizgulējusies, ar tik nestabilu nervu sistēmu vēl sāksi sist savu vīrieti :D

Piederu pie tiem, kuri var pabļaustīties un paaugstināt balsi. Tajā pašā laikā - nekad necenšos iedzelt vai sarunāt muļķības. Sastrīdamies, izbļaujamies (ne jau katrreiz, bet gadās..) un miers. Ātri un nesāpīgi. Man šķiet, ka tā ir krietni vien “veselīgāk” attiecībām par klusu nīšanu katram savā stūrī un dusmīgu lupīšanu vienam uz otru. Kā reiz klusa strīdēšanās ir pieņemta vīramātei - tajā brīdī nav iespējams mājā uzturēties, gaiss vnk pilns ar indi, kaut arī netiek izdvests ne skaļš vārds.
Un par to, ka strīdu pilnīga neesamība liecina par izaugsi - galīgi nepiekrītu. Strīdēties vajag un tas ir veselīgi! Vnk jāiemācās to darīt viegli.

Neons
Ir vēl trešais variants- strīdēties konstruktīvi, t.i., sarunu ceļā.
Piemēram:
- Es gribu divas nedēļas nogales pie saviem radiem.
- Es negribu, man velk vēderu.
- Aizbrauksim vienreiz, ja jutīsies slikti, otrajā nedēļas nogalē paliksim mājās.
Viss. Strīda nav. Nevienam nav jākliedz vai jālūr caur pieri.

VM, cilvēks ir emocionāla dzīve būtne, nevis ieprogrammēta mašīna uz kompromisa atrašanu vienmēr un visur. Atnāk no darba, kur bija traka diena, nebija paspējis pāest, pa ceļam kaut kāds idiots vēl vairāk pabojāja garastāvokli - ienācā mājā un sieva pateica, kur tu tik vēlu, solīji, ka agrāk ieradīsies. Un, bams, vīrietis norūc - mazums, ko es solīju! Sievai arī slikts noskaņojums - ko uz psiho uzreiz?.. Vīrs - kas tev par daļu, ko piesienies? Liec man mieru!... Sieva apvainojas un nerunā vairākas stundas... Nu un - ta dā. Strīds uz līdzenas vietas ne par ko. Gadās... Un tas nav nenormāli. Vnk cilvēciskais faktors... ;-)

Nu, nu, neona minetais strids jau nu galigi nav norma, manuprat. Liec man mieru, ko piesienies.. tiesam? :D

Jau kuro gadu ar baudu lasu Neons komentārus diskusijās. Bļin, tik prātīgi un sakarīgi, prieks lasīt :)

Nu, nu, neona minetais strids jau nu galigi nav norma, manuprat. Liec man mieru, ko piesienies.. tiesam?

Vo, vo, murgs sarakstīts, ne strīds. :D

Fiore, nu a kas, neko jau briesmīgu vispār nepateica. To jau arī sauc par bubināšanu, kad viss un visi besī.

Neons
Tā ir saskarsmes kultūra.
Ir cilvēki, kas pie sliktas omas atbild- esmu nogurusi/bija grūta diena/ parunāsim vēlāk, ir cilvēki, kas atbild- ko piesienies, un ir kas atbild- ej dirst, kuce! Katram savs līmenis.
Nesmejieties, Sabīne Berezina talantu šovā izcēlās ar savu ikdienišķo "Ej tu dirst m!"saukli :D

Mans vīrietis ir tāds, kam vajag dienu, divas, lai nomierinātos. Un strīds var būt par neko, es jau esmu aizmirsusi pēc 10 min, bet viņam vajag mūžību, lai visu sagremotu, savukārt es esmu nepacietīga un mani tracina gaidīt. Viņš pats apzinās problēmu, tagad jau arī ir labāk, attiecību sākumā varēja 3 dienas nerunāt :-| Nedomāju, ka tas pilnībā kādreiz mainīsies - viņš tāds vienkārši ir un man jācenšas to pieņemt. Tāpat kā viņam jāpieņem tas, ka nepareizi atveru visus iepakojumus :D Katram savi mīnusi :D

Katram savs līmenis.

Protams, bet, ja vien tā nav kaut kāda galējība (piem., ar lamuvārdiem) - tad tomēr nekas briesmīgs vai nepieņemams/pazemojošs tas, manuprāt, nav. Ne visi vienmēr spēj ieturēt aukstu, nestaricināmu, laipnu manieri. Un labi, ka tā...
Cilvēki, kuri nestrīdās, manā uztverē, ir nepatiesi un ļoti noslēgti. Savas īstās emocijas, trauksmi un pārdzīvojumus mūždien slēpj sakoduši zobus aiz laipnības un nesatricināma miera maskas attiecībās - izgāžot to kaut kur citus (vai uz citiem). Nu nemēdz būt tā, ka cilvēks nekad nav dusmīgs un visu vienmēr var sarunāt! Attiecības ar to arī ir īpašas un ciešas, ka mēs varam un drīkstam būt patiesi tajās (es nerunāju par runāšanu visu, kas ienāk prātā, bet gan par nebaidīšanos atklāt patiesās emocijas otram). Ja dusmīgs - tad dusmīgs, ja piekusis, tad piekusis, ja priecīgs tad priecīgs, ja kaut kas nepatīk, tad nepatīk - un tas viss tiek ietērpts vārdos un attieksmē, kurai nav vienmēr jābūt tādai itkā tu stāvi karaļa priekša un, nedod Dievs, kaut ko ne tā pateiksi...
Frāze "liec man mieru!" nav ne rupja, ne pazemojoša - tā atklāti parāda, ka cilvēks ir uzvilcies un grib pabūt mierā, un negrib nevienu aizvainot tādā stāvoklī. Ne visiem pietiek pacietības 10 reizes paklanīties un atvainoties, ka jūtas slikti un, lai neaizvainotu otru, vai nevarētu atļaut viņam pabūt vienatnē, brīdī, kad gribas saspert visu zibeņos... :-P
Un, lai mani nepārprastu, nē, man nav pieņemami lamuvārdi un pazemojumi, bet vnk neiebilstu pret tiešu tekstu.

Protams, bet, ja vien tā nav kaut kāda galējība (piem., ar lamuvārdiem) - tad tomēr nekas briesmīgs vai nepieņemams/pazemojošs tas, manuprāt, nav. Ne visi vienmēr spēj ieturēt aukstu, nestaricināmu, laipnu manieri. Un labi, ka tā...
Cilvēki, kuri nestrīdās, manā uztverē, ir nepatiesi un ļoti noslēgti. Savas īstās emocijas, trauksmi un pārdzīvojumus mūždien slēpj sakoduši zobus aiz laipnības un nesatricināma miera maskas attiecībās - izgāžot to kaut kur citus (vai uz citiem). Nu nemēdz būt tā, ka cilvēks nekad nav dusmīgs un visu vienmēr var sarunāt! Attiecības ar to arī ir īpašas un ciešas, ka mēs varam un drīkstam būt patiesi tajās (es nerunāju par runāšanu visu, kas ienāk prātā, bet gan par nebaidīšanos atklāt patiesās emocijas otram). Ja dusmīgs - tad dusmīgs, ja piekusis, tad piekusis, ja priecīgs tad priecīgs, ja kaut kas nepatīk, tad nepatīk - un tas viss tiek ietērpts vārdos un attieksmē, kurai nav vienmēr jābūt tādai itkā tu stāvi karaļa priekša un, nedod Dievs, kaut ko ne tā pateiksi...
Frāze "liec man mieru!" nav ne rupja, ne pazemojoša - tā atklāti parāda, ka cilvēks ir uzvilcies un grib pabūt mierā, un negrib nevienu aizvainot tādā stāvoklī. Ne visiem pietiek pacietības 10 reizes paklanīties un atvainoties, ka jūtas slikti un, lai neaizvainotu otru, vai nevarētu atļaut viņam pabūt vienatnē, brīdī, kad gribas saspert visu zibeņos...
Un, lai mani nepārprastu, nē, man nav pieņemami lamuvārdi un pazemojumi, bet vnk neiebilstu pret tiešu tekstu.

:D

Autore var izdrukāt šito un pielikt pie ledusskapja savam vīrietim kā špikeri:

:-D

Dūja a par ko Tu smejies īsti?

Pagaidām, protams, šķiršanos nopietni neapsveru, esmu par to iedomājusies, bet nu mums būs ģimene, un visādi citādi viss ir labi.

Hmm, nu man gan gadās pateikt "es tevi nemīlu", "es šķiršos no tevis", "ienīstu tevi". Neko no tā visa nekad nedomāju, tikai dusmās saku

Jums abiem jāiet pie psihoterapeita, jo nav normāla reakcija ne vienam, ne otram.
Man nav skaidrs, kā savam mīļajam cilvēkam var pateikt tādus vārdus... Vēl mazāk skaidrs, kā ar cilvēku var taisīt bērnu, ja ir pavīdējušas domas par šķiršanos...
Mums arī attiecību sākumā strīdi nerisinājās ātri, man bija tendence noslēgties, bet tās nebija dienas, bet dažas stundas, kamēr kaut kā ar mīļotā cilvēka iedrošināšanu tiku pāri un varēju pateikt, kas uz sirds. Tagad jau pēc 9 gadu kopā būšanas viss ir pieslīpēts un mākam visu atrisināt ātri. Ja kaut kas neapmierina otra rīcībā uzreiz ir jāsaka un jādomā, kā risināt, nevis krāt kamēr sprāgst ar kliegšanu. Strīdi par sīkumiem ir tikai aisberga redzamā daļa un apakšā droši vien slēpjas kaut kāds aizvainojums, kas vienmēr nāk ārā, kad ir iespēja.

Es gan neesmu strīdēšanās attiecību speciāliste un iespējams tas der tikai man, bet man parasti palïdz, ja savas “cīņas” es izvēlos rūpīgi. Resp., pirms sāku iebilst, ieklausos otra plānā un izvērtēju, cik liels “gabals man nokritīs”, ja piekāpšos. Otrs, tīri aprakstītajā situācijā, manuprāt, Tu vienkārši neprecīzi noteici problēmas sakni - cik saprotu, galvenā problēma ir Tavā vēdera “vilkšanā” pie nekustīguma un nejušanās īsti ērti ciemos, nevis pati braukšana pie viņa ģimenes. Tās ir divas pilnïgi dažādas lietas un, godīgi sakot, ja man pateiktu tikai vienu teikuma daļu (par negribēšanu ciemoties pie manas ģimenes), es varētu to uztvert to kā nepatiku pret manu ģimeni. Ja pateiktu, ka būs grūti fiziski izturēt garu braucienu divas nedēļas pēc kārtas (un vēlams ne agresīvi), iznākums varētu būt alternatīvu meklēšana (piem., Tev braukt tikai vienu nedēļu, ar pieturām brauciena laikā).
Man tētis savulaik deva padomu (tas gan bija sakarā ar darbu) - ja ir ļoti lielas dusmas (tiešām lielas), tad pirms savu domu izteikšanas, nogaidīt dienu, precīzāk - pārlaist nakti un runāt nākošajā dienā. Tas palīdz nomierināties un, pie sevis burkšķot, iespējams saredzēt otras puses iespējamo viedokli un saredzēt reālo problēmu.
Bet, nu, cilvēciski dažreiz nesanāk novaldīties, tad var vēlāk atvainoties par to, ko pats varēji citādāk darīt/nedarīt/reaģēt, izskaidrot mierīgāk situāciju no sava skatu punkta un, galvenais, ļaut otram izskaidrot savu nostāju.

Milzīgs pluss Pasadenas viedoklim.

Es arī ļoti piekrītu, agrāk bieži visu spļāvu ārā, kas uz mēles, protams, to īpašību pavisam "aizdzīt" nevaru, bet tagad bieži padomāju, ar jauno draugu cenšos nepieļaut tās pašas kļūdas, ko iepriekšējās attiecībās, kad gribas pastrīdēties, padomāju, kas man ir svarīgāks - mans ego vai mūsu attiecības..

Greja-a, pirmais solis - aizver cosmo un nejautā šeit attiecību padomus. Tiešām. Jo atklāsies, ka dzīvē pilnīgi visu dari nepareizi un pilnīgi nekam neesi derīga, un Tavam vīrietim jau sen būtu bijis Tevi jāpamet.
Otrais solis - runā ar savu vīrieti, jo tikai jūs abi zināt jūsu attiecību detaļas. Risiniet situāciju kopā, jo te nelīdzēs ne cosmo, ne interneta portālu rakstos sarakstītas gudrības. Attiecības veido pāris un nevis cilvēki no malas.
Treškārt - kas var būt labāks par izlīgšanas seksu pēc vētraina strīda? (l):-D Es nemaz negribu domāt kāds varētu būt sekss pēc te aprakstītā konstruktīvā strīda:
A: man nepatīk tas un tas;
B: ok, piedāvāju kompromisu X;
A: ok, piekrītu kompromisam X.
Nu kāds tur vairs izlīgšanas sekss? :-D

Treškārt - kas var būt labāks par izlīgšanas seksu pēc vētraina strīda?

Cik mēs visi esam dažādi :-D