Strīdi

Ja esi stāvoklī, tad der atcerēties, ka iespējams tu visu krietni pārspīlē šobrīd. Un tev tā noteikti neliekas. Problēmas visur, kur to nav, šobrīd meklē tieši tu. ;-) Nekas. Pāries. Savā ziņā, pat labi, ka vīrietim ir gana stipri nervi to visu vnk paciest un izturēt.
Par strīdiem kopumā - kā sanāk. Citreiz viens piekāpjas, citreiz otrs. Un ne vienmēr piekāpjas tas, kurš vainīgs. Visādi. Un nevajag tik taki pārdzīvot par štrunta sadzīviskiem strīdiem, ka pat naktī neguli un dienām raudi. Ko tad viņš tik briesmīgu izdarīja vai pateica, ka šādi jāpārdzīvo?...

Tāds pats jautājums. Par ko tad tik ļoti strīdaties? Varbūt vari pati sevi bremzēt? Kā minimums par sīkumiem neiespringt. Tici man, tev vajadzēs diezgan stipru mugurkaulu un nervus nākamā gada laikā. Kaut kā jāsāk pārmācīties gan tev, gan viņam. Runāt un izrunāties. Ja jau viņam grūti piekāpies, piekāpies pati. Man ļoti paveicies, ka puisis ļoti ātri nāk atvainoties, parasti es nepaspēju. Bet nu no sākuma bija šitie - pagriežas un aiziet. Ar laiku tapa skaidrs - no savas mammas paķēris privičku. Viņa pat klausuli mēdz nomest, ja saruna ievirzās viņai netīkamā virzienā. Galīgi neadekvāti pieaugušam cilvēkam. Par laimi, savam to esmu skaidrodama ieskaidrojusi, bet viegli tas nebija...

Nu strīds sekojošs. Runājam, ka svētkos aizbrauksim uz laukiem pie viņa vecākiem. Vakar sazinājās ar māsu, viņa ielūdz uz koncertu nedēļu pēc svētkiem. Tas nozīmē divas nedēļas nogales ar viņa vecākiem/ māsu. Es saku, ka nejūtos tik labi un nevarēšu ilgi nosēdēt , tā arī ir, kad aizbraucam pie manējiem, pēc stundas jau gribu mājās atpūsties, bet pie viņa radiem jāsēž visa diena, man tas ir grūti, jo vēderu velk daudz. Viņš sastresojās un sāka bļaustīties, ka tā jau reti braucam ( tas gan ir fakts ), es atkal sadusmojos, ka viņam tas svarīgāk par mana un bēbja pašsajūtu.
Vienmēr pēc strīdiem, kad runājam, viņš saka, ka nespēj to mainīt, ka pats saprot, ka nav labi, ka tā norobežojas, ir gatavs iet pie psihologa. Laikam beidzot būs jāpiesaka tā vizīte. Parasti vairāk viņš pārspīlē un sāk bļaustīties, kā es. Un tad es apvainojos, ka bļauj uz mani, un tad ir tās ilgās nerunāšanas. Jums šķiet normāli nerunāt dienu/divas un gulēt uz dīvāna? Man tā nesķiet. Viņš to zina, bet tāpat dara un tas sāpina.

Mums ar vīru agrāk bija tā, ka es esmu tā, kas pagriežas un aiziet uz otru istabu un principa pēc var pūsties ilgi un dikti:-D:-D:-D
Bet nu, laiks iet uz priekšu, sapratu pati, ka neesmu jau vairs pusaudzis, lai tā uzvestos. Un, it kā, jā, liekas, ka vienkārši negribas bļaut, strīdēties, ka vieglāk ir paklusēt. Bet tā paklusēšana ievelkas ilgi un galu galā, strīds neatrisinās, jūs vienkārši sākat runāt, it kā nekas nebūtu pat noticis.
Man vīrs ilgi borēja, ka labāk bļaut un izrunāties, jo tad vismaz tas kaut kā atrisinās ar sevī iekšā. Savādāk sanāk, ka tas viss paliek iekšā. Un, lai cik dīvaini neliktos, bet mēs arī mazāk strīdamies kopš tā laika, kad savu klusēšanu esmu nometusi.
Bet, iespējams, ka tavs vīrs klusē un aiziet tieši tāpēc, ka esi stāvoklī un viņam šķiet, ka bļaujot un strīdoties viņš tevi sāpinās vairāk. Klusēšana vienmēr grauž ilgāk nekā strīds. Strīdā pabļāvi, nomierinājies, salabi. Bet klusēšana ir ilgs process :-D:-D:-D Iespējams, domā, ka klusējot saudzē tevi:-/

Pat ja hormoni trako un liek uzvilkties par nezin ko, bļaušana 2 pieaugušo attiecībās nav normāla. Varbūt vienīgi spāņiem un meksikāņiem šis iet krastā... :-D
Bet ja nevari nosēdēt un Tev velk, ko tad Tu mājās dari? Vai arī tur pie vecākiem viss ir tik stīvi, ka nevar atlaisties, ja ir vajadzība?

Es arī tieši iedomājos, ka vai tur tiešām visu dienu pie galda taisnu muguru jāsēž? Nevar kādā dīvānā vai mīkstajā krēslā iekārtoties, ja velk? :-)

Ko tad darīsiet kad bērns piedzims?
Tu būsi regulāri pārgurusi, negulējusi iespējams dusmīga un vīrietis vnk norobežosies un muks no mājām prom?

Kāda bija situācija pirms bēbiša gaidībām?
Varbūt viņā pašā ar ir konflikts un panika par visām pārmaiņām, kas notiek, bet nevēlās to izgāzt uz tevis un ar to dalīties, lai lieki nesatrauktu. Bet, ja tevi tas tikai sāpina, tad izrunājies ar viņu par to, lai pastāsta kā jūtās par lielajām pārmaiņām un, ka tevi sāpina tāda attieksme. Tas ir emocionālais terors, kas tikai otru plēš uz pusēm!

Kādas ir tavas attiecības ar viņa ģimeni? Vai nav tā, ka savu stāvokli izmanto tikai, lai nebūtu jābrauc ciemos? Īpaši jau, ja dariet to reti, varbūt šajā situācijā ir vērts piemēroties?
Protams, nesaku, ka bēgšana prom problēmsituācijās ir normāla. Manās attiecībās es esmu tā, kas bēg prom. Saprotu, ka tas ir maza bērna gājiens, bet tajā situācijā vienkārši nezinu ko citu darīt. Mans vīrs ir tieši pretējs, viņam vajag visu izrunāt un bieži viņš nelaiž mani prom kamēr neesam situāciju atrisinājuši vai, ja paspēju aizbēgt, skrien man pakaļ un atkal - līdz visu izrunājam. Šis, protams, rezultējas asaru plūdos, dusmu vētrās, izbļaustīšanās, bet, kad tas ir cauri, es jūtos tik vainīga un man ir tāds kauns :-D, bet pēc tam gan ir miers mājās.

Jāņem jau arī vērā fakts, ka ir dažādas sievietes, un bieži vien vīrietis nerunā tikai tāpēc, ka nav jēgas runāt. Labāk paklusēt, padomāt savas lietas, nekā strīdēties un kaut ko pierādīt cilvēkam, kurš nav gatavs uzklausīt/pieņemt citu viedokli. Tā kā ne vienmēr tas ir terors, reizēm tas ir vienkārši sievietes pažēlošana, lai nav uz viņas jāsakliedz par kādu dumību :-P

Nedomāju, ka cilvēks, kurš slikti jūtas varētu justies kaut kur citur labāk nekā mājās, lai arī cik labas attiecības ar viņa vecākiem būtu!
Tomēr, manuprāt, īstā problēma ir tājā, kā tu raksti, ka jāpavada divas nedēļas nogales ar viņa ģimeni nevis, ka tev būtu velkošs vēders. Tu jau vari arī nepievienoties viņiem, piemēram, koncertā, ja tev šobrīd ir smagi vai ļaut viņam pie vecākiem aizbraukt vienam citu nedēļas nogali, ja tev ir svarīgi pavadīt ar viņu svētkus... Manuprāt, te ir jāmeklē kompromiss.

Ui, cik daudz komatu trūkst! :-D

Mēs īpaši vairs nestrīdāmies, laikam izaugām no tā posma.
--
Mūsu attiecībās no tiem strīdiem jēgas nav, jo bļaustoties vai sapūšoties neko nevaram atrisiināt. Mēs parasti cenšamies runāt.
--
Varbūt nebrauc 2 nedēļas pēc kārtas, ja nevēlies. Aizbrauc vienu reizi, otrajā reizē, lai brauc viens, ja vēlas. Ja aizliegsi, tad būs tikai strīds vai spīts, bet, sakot, lai brauc viens, varbūt viņš izlems, ka nebrauks.

Mēs jau tev pirms 3-5 gadiem rakstījām un teicām, ka jūsu attiecībām nav nākotnes - šķiries!
Nu ko gan tagad te var teikt? Izbaudi! :/

Mēs jau tev pirms 3-5 gadiem rakstījām un teicām, ka jūsu attiecībām nav nākotnes - šķiries!
Nu ko gan tagad te var teikt? Izbaudi! :/

:-D

Strīdos ir viens brīdis kad labāk ir jāpaklusē. Kad no loģiskām domstarpībām, emocionāli strīds tiek pacelts par svarīgāko jautājumu dzīvē.
Labāk ir sakost zobus, paklusēt un laist gar ausīm otra taisnības pierādījumus.
Parasti pēc 5-10 min. ja nedod pretī, tad nomierinās, emocijas noplok un sāk jau domāt loģiski, kā īsti viss ir.
Ja katrs patsāv uz savu taisnību līdz galam, tad nekas labs tur nebūs. Neviens neuzvarēs un nevienan no tā nebūs labāk.
Paliec pie savas taisnības, bez tās pierādīšanas otram. Tas nav tā vērts

Jā, cik atceros autorei bija zināmas problēmas attiecībās kuras ik pa laikam atkārtojās. Cerams, ka vīrieša darba jautājumā panāca kādu kpmpromisu.
Bet tagad jau ieteikt šķirties nebūtu pareizi. Varbūt bērna dzimšana palīdzēs labāk risināt strīdus. Ja abi vēlas, gandrīz viss ir risināms.

Paliec pie savas taisnības, bez tās pierādīšanas otram. Tas nav tā vērts

Šī recepte strādā karos par uzskatiem, principiem un viedokļiem. Tad, kad konflikts veidojas par jautājumu - darīt/nedarīt; ko/kā darīt, ir jāatrod kompromiss.

Variants, ka viņš brauc viens, diemžēl neder, jo viņu tas neapmierina, uzskata, ka man jābrauc līdzi. Parasti apvainojas, ja saku, lai brauc viens.
Šajā situācijā nesaprotu, kā var būt divas nedēļas tusēšana ar radiem svarīgāka par manu pašsajūtu. Nav tā, kā jūs rakstāt, ka vienkārši negribu braukt. Mani nomāc tās garās stundas mašīnā un tad ciemos, man tas ir par daudz. Forši ir, ja vecāki atbrauc ciemos pie mums uz Rīgu, nekādas problēmas, bet tur dzīvoties visu dienu man ir par daudz. Jā, varu atlaisties un tā, bet nu nejūtos tur tik labi un brīvi un man nepatīk. Pie manējiem nekad nesēžam 6 vai 8h, bet gan stundu, divas un tas liekas normāli. Bet tur ir savādāka izpratne par ciemošanos, jāsēž nez cik ilgi un apvainosies, ja nepaliksim līdz vakaram.
Pagaidām, protams, šķiršanos nopietni neapsveru, esmu par to iedomājusies, bet nu mums būs ģimene, un visādi citādi viss ir labi. Taču jābūt kādam risinājumam. Varbūt kāda var ieteikt pāru psihologu, kas palīdzētu? Problēmas ar strīdu atrisināšanu jau ir no sākta gala bijusi, pēdējā laikā bija jau tas mazinājies, bet nu tāpat ik pa laikam uzpeld. Nesaprotu, kāpēc nevar izrunāties kā mierīgi cilvēki, salabt kaut pēc stundas vai divām, nevis divas dienas nerunāt. Pašlaik arī neplānoju piekāpties, vienmēr esmu piekāpusies, gaidīšu, ko viņš darīs.

Saproti arī draugu. Jums top ģimene un viņš Tevi grib ievest arī savā ģimenē, ierādīt Tev savas tradīcijas, kuras Tu spītīgi nepieņem jo "Tavā ģimenē dara savādāk".
Vēl jo trakāk ja brīžos, kad draugs atver muti, ir jāiet pie psihologa. Tad nudien labāk paklusēt.
Un jautājums - kāpēc jau saknē ir jābļauj? Kāds kādu nedzird? Tad ir jāiet pie ausu daktera, nevis psihologa ;-)