Skaits

Man ir viena zināma sieviete, kas arī kādus 10 gadus šitā - dzīvo kopā ar jūrnieku Juri, bet kad jūrnieks Juris ir prom, tad ir kārta nemainīgi mīļākajam Jānim. Un tā dzīvojas - ar abiem pa pusei un ne vienu pa īstam. To vai Juris zina par Jāni, nezinu, bet Jānis par Juri zina. Un pieņem. Jo Jānim pašam arī ir sieva.
Un no malas viņi visi kā tādi muļķīši izskatās, kas īsti nevar dabūt, ko grib, bet ir jau ērti tāpat. Sievietei ir vecis pie sāniem lai vai kurš, lai vai kas, jūrniekam vienmēr ir kur atgriezties, un Jānim, kad sieva sāk zāģēt, arī ir, pie kā doties - pie tās maigās, kas nekad nespurojas pretī. win-win-win situācija. Kā tur pa malām, kas to lai zina.
Un tā ir tā lieta, kas kaut vai sērijveida, bet monogāmijā nekad nebūs. Tur nekad nebūs trešās un ceturtās puses, kas gaidīs nezin ko, kam būs vilšanās un sāpes. Šādas trešās puses vienkārši netiks iesaistītas.

Manuprāt, normālas attiecības un mīļāko attiecības, krāpjot savu partneri, nav salīdzināmi lielumi.

Es arī nesaprotu, tās taču ir divas atšķirīgas lietas. Nu un, ja partneri mainās ik trīs gadus? Tas nav ideāli, bet tomēr norāda uz augstākām morāles normām nekā tam, kas 20 gadus stabili ar vienu sievu un vienu mīļāko. Tāpat kā cilvēks manās acīs būs daudz vērtīgāks, kam ir liela vienas nakts sakaru pagātne, bet attiecībās pa kreisi neskatās nekā tas, kam ir mazs skaitlis, bet tajā mazajā skaitlī ir iekļautas krāpšanas.

Bet te ir jājautā - kas ir normālas attiecības?
.
http://www.delfi.lv/izklaide/slavenibas/citi/abu-meri-neizprot-sasutumu-par-jaunajam-attiecibam-atvainojas-bijusajai-sievai.d?id=49881757&utm_source=cosmo.lv&utm_medium=news-widget&utm_campaign=Links-in-partner-sites
.
Lūk, Abu Meri. Gan jau, ka foršs vīrietis. Ļoti ģimenisks - bez attiecībām dzīvot nemāk, no vienām lec uzreiz otrās. Māk uzņemties atbildību. Ja viņš ir attiecībās, tad tas ir nopietni.
.
Bet es ar viņu attiecības negribētu, jo tur ir jau uzreiz skaidrs, ka pēc gadiem 5 manā vietā būs cita.
.
No trešās puses, "uz papīra" un pēc sabiedrības morāles tur viss ir OK - neviena nav krāpta, visas ir apprecētas, pēc šķiršanās tiek runāts par otru ar cieņu, utt. Bet man šitādas "normālas attiecības" simtu gadu nav vajadzīgas.

57days, nu bet viņš tak sola, ka šīs būs pēdējās attiecības... :-P

Es ticu, ka viņš arī no sirds tic, ka pēdējās. Un no sirds ticēja, ka iepriekšējās būs pēdējās.

Nu un kas viņa attiecībās ir nenormāls? Nav runa par to, ka viņš periodiski šķiras jau 3.reizi, piemēram, un par to, ka diez vai šī pēdējā. Bet par pašām attiecībām jau runa. Izskatās, ka viņš ciena un arī apkārt nemētājas, kā arī prec, ja domā to nopietni. Nezinu īsti par kādu vājprātīgu nenormālību tur var runāt. Tas jau velk uz dž.dž. pusi laikam, bet nu tur jau cits stāsts, kur nav tā atbildība, labā izturēšanās vienmēr un skaits laikam arī ir stipri lielāks.

Viņš jau, kā saka, varēja visas noprovēt un skandalēties pa dzelteno presi, bet nu tā arī nenotiek.

tad labāk ko - uztaisīt sev apkārt biezo neievainojamības čaulu un paziņot - lai jau jādelējas apkārt, galvenais, ka arī pēc 20 gadiem būs precējies ar mani?

Zinas tante, kas ir labāk - salauzt kāju vai salauzt roku? Abi varianti ir galīgi garām, un man personīgi abi liekas "ne normāli". Bet, kā zināms, "normāli" ir stiepjams un interpretējams jēdziens.

Kāda gan būtu cita alternatīva? Maukt ar visām gadu gadiem un tad cerēt, ka tieši vienu apprecēs un pēkšņi mainīsies?

Vai otrs variants, gadu gadiem neprecēt un lūkoties visu debess pušu virzienā?

57days, bet tad sanāk, ka Tev pieņemamāks variants šķiet tāds, kur, piemēram, pāris sadraudzējas agrā jaunībā, ir viens otram pirmie, ar laiku apprecas, izstudē, rada bērnus un tad līdz mūža galam ir kopā?
Skan jau ļoti skaisti un pareizi, bet es laikam sev tā negribētu, nekad neesmu gribējusi. Nu labi, gan jau gribēju tādu dzīves scenāriju, kad man bija 13 gadi. :-D Man ir svarīgi, lai vīrietim būtu kaut kāda attiecību pieredze, lai man viņš nav jāmāca būvēt attiecības. Un pati arī priecājos, ka man ir kaut kāda dzīves pieredze un es nepieļauju virkni kļūdu, kuras pieļautu ar pirmo partneri.

Tas Dž. Dž. Džilindžers, šķiet, visas savas jaunās attiecības iesāka, krāpjot iepriekšējo pagaidām vēl sievu. :D Nevīžoja izšķirties, ja jau tā vīlās mīlestībā, bet, tikko kā kas, meklēt mierinājumu jaunas mīļākās apskāvienos, kuru pēcāk noprecēt. :D

Daenerys1, atkal jau nē.

Es vēl kaut kā varu saprast, ka vienreiz izšķiras, bet, ja vēl un vēl un vēl, tad jau tomēr tas cilvēks neko nav iemācījies. Un īstā būs tā, ar kuru dzīvojot nomirs.

šķiet, visas savas jaunās attiecības iesāka, krāpjot iepriekšējo pagaidām vēl sievu

Nu šāda rīcība Abu Meri gadījumā būtu cūcība utt., manuprāt. Bet tagad nu, normāli - ko gan izsaka vārds ''normāli'' - bet sieviete zina, cik reizes bijis precējies, var pati lemt. Bet nekas aiz muguras, naidpilni, pretīgi un kaut kā neglīti jau nav noticis. Var diskutēt, kura tad nu būs beidzot tā, kuru apprecēs un dzīvos kopā vēl 25 gadus, bet tīši pāri darīts jau ar nodomu, apzināti nav, kontrolē savas darbības.
Kaut gan te jau cosmo stilā izskanēja, ka jo vairāk to dāmu, jo labāk. Un arī esot kopā, lai pabauda citas un atgriežas uz vakariņām. :D

Annie, bet ko darīt, ja viens ir izšķīries un iemācījies, precas vēlreiz un izrādās, ka izvēlētais laulenis nemāk? Viena pagale jau nedeg.
Var, protams dzīvot kopā n-tos gadus un viens otru pētīt, un gadiem domāt, precēties vai varbūt vēl turpināt iepazīt savu dzīvesbiedru, bet tad tepat parādās diskusijas no sērijas "viņš mani jau piecus gadus neprec, tātad jāšķiras"

Ai, man liekas, ka tāda ideālā cilvēka, ar kuru vienmēr saskanēs, nebūs strīdu un būs"paradīze zemes virsū" sajūta nemaz nav. Vai nu otro pusi mīl, ciena un pielāgojas, vau nu visu mūžu var skriet no viena pie otra, meklējot to īsto un vienīgo.
Un galu galā tagad tomēr cilvēki vairumā gadījumu pietiekami ilgi nodzīvo kopā, lai nevarētu teikt, ka apprecējās ar neiepazītu cilvēku.

Domāju, ka skaitam un dzīvesveidam ir nozīme - protams, katrā vecuma posmā iespējams citādāka. Man nebūtu saprotama visu šito brīvo plānprātīgo veido piekopšana, esot ar kādu reāli kopā. Tad priekš kam vispār būt kopā un taisīt parodiju.

Annie, bet ne visu var izpētīt un paredzēt. Un ne visu var pieņemt. Es te nerunāju par tādiem sīkumiem, kā "negribu braukt pie taviem vecākiem uz laukiem" veida strīdus.
Situācija: Pāris nodzīvo pāris gadus, apprecas, piedzimst bērni un izrādās, ka viens no vecākiem tos bērnu visu laiku lamā, rausta, purina un pielieto visādā ziņā neadekvātas "audzināšanas" metodes.
Vai pievēršas kādam kaitīgam ieradumam un nav no tā atrunājams. Vai ņem un iztirgo visus ģimenes īpašumus. utt. Nu es teiktu, ka tad jāšķiras, man tādas lietas būtu nepieņemamas.
Uznāk cilvēkiem visādi bzdingši, ko nevar uzreiz atklāt un situācijas, ko ne vienmēr var paredzēt un izrunāt.