amsterdama, šis, diemžēl, mūsdienās ir scenārijs, kurš var atgadīties ar jebkuru no mums, neatkarīgi no tā vai visa mūža garumā strādāts vai nē. Ja runā par Latviju, tad arī visu savu apzinīgo mūžu cītīgi strādājot, beigās vari attapties pie sasistas siles, jo pensija ir smieklīga un, ja vien nav bērni, izpalīdzīgi radi un draugi, ar visu to, ka dzīvi esi pavadījis strādādams vaiga sviedros, paliksi ne ar ko. Es pati nekad neesmu dzīvojusi kādam uz kakla, taču arī strādājusi oficiāli neesmu tikpat kā nemaz, jo pārsvarā sanācis strādāt pie īslaicīgiem projektiem. Labi, es nedzīvoju LV, taču, ja dzīvotu, zinot to, ka neesmu strādājusi, raudamies vaiga sviedros, bet, tā vietā, ja gribu izklausīties šikāk, nodarbojusies ar mākslu, man pensija nebūtu vispār. Par īpašumiem nemaz nerunājot. Tā ka, diemžēl, mūsdienās (īpaši, ja dzīvo Latvijā, kur cilvēks, kurš nostrādājis 50 gadus, saņem 300eur lielu pensiju) arī cītīga strādāšana mūža garumā negarantē to, ka vecumdienās nepaliksi bez jebkādiem ienākumiem.