21. gs. sievietei rokdarbus vairs neprot?

Nu kādam var likties, ka ooobligāti jāmāk izšūt, kādam, kā graudus malt. Tagad pasīvi agresīvi nopelsim tos, kuri nemāk.

A jēga?

Jēgas protams nav, es arī kopš mājturību stundām neesmu neko adījusi un izšuvusi, bet vismaz man ir neliela drošības sajūta ka es to māku.

Godīgi teikšu - neesmu to darījusi kopš mājturības stundām un tādas lietas vnk nesaista. Bet prieks ka ir tādas kas ar to vēl nodarbojas.

Man gan nekāda drošības sajūta nerodas no tā, ka māku kaut ko, ko man nevajag, 15 gadus nav vajadzējis (būsim godīgi, visu mūžu, izņemot skolā mājturībā, nav vajadzējis) un maz ticams, ka ievajadzēsies. Pie tam, tādā līmenī, kā mums to mācīja mājturībā, ar lielu entuziasma devu var iemācīties no Youtube nedēļas laikā.
.
Tas ir jauks hobijs, tāpat kā origami, dekupāža, utml. Nekas vairāk.

Lai arī man rokdarbi nepatīk un man personīgi tie noteikti nebūtu nekāda meditācija, mājturības stundas liekas bija OK. Tā pat kā ikdienā nelecu pāri bukam un nevelku kvadrātsaknes, tā arī netamborēju, bet, ja nu pēkšņi vajadzētu -atrastu kā un atcerētos. Neuzskatu gan, ka tas būtu kaut kas obligāts ko mācēt. Līdzīgi kā ar ēst gatavošanu - kad vajag, tad arī iemācās.

Man mājturības skolotāja bija mazliet pasista uz visa kā izmēģināšanu. Liekas, ka izņēmām visu pēc pilnas programmas. (t) Nu nepatīk man pie televizora sēdēt un kaut ko tur ņemties ar dziju. Tie laiki ir pagājuši.

57days nevar nepiekrist par hobijiem un tt, bet tieši lasot šo diskusiju prātā nāk viena mana paziņa kas 2 mēnešu staigāja ar saplēstu jakas kabatu un gaidīja kad atbrauks mamma un to sašūs, vot tādas situācijas man šķiet bēdīgas. Beigās es biju tā kas nenocietās un nabaga būtnei palīdzēju.

"Es esmu kārtīga sievietīte - šuju, adu, tamborēju, man ir kārtīgs vīriņš - koka karotītes grebj, mašīnas taisa, a jūs lašaras un jūtu tirliņi visp kko māk?"

viena mana paziņa kas 2 mēnešu staigāja ar saplēstu jakas kabatu un gaidīja kad atbrauks mamma un to sašūs

Jūra ar tādiem vīriešu dzimuma nabadziņiem, bet par to gan neviens nešausminās. Atkāpei - mans tēvs māk gan pogu piešūt, gan saplēstu jakas kabatu aizlāpīt, tāpēc es šajā jomā pieturos pie uzskata, ka elementārās lietas ir unisex vajadzība, tāpat kā prasme uztaisīt kaut ko elementāru ēdamu ir unisex vajadzība.

Rokdarbus neprotu un man tie riebjas. Protams, pogas piešuju, bet neko neadu, neizšuju un netamborēju. Godīgi sakot, nekādus tamborējumus/adījumus ikdienā arī nepērku un nenēsāju.

Nu ne jau mēs visi ģeogrāfiju, bioloģiju tiešā veidā pielietojam. Tāpat ar šo, bet tas jau nenozīmē, ka ir slikti tomēr zināt pamatus, izmēģināt utt. Nav jau jāvērš uz to, ka tagad jāceļ atpakaļ nodarbes, kas bija pirms nez cik simtiem gadu.

Mēs ar vīru esam pie tizleņiem. Vienīgais abi labi gatavojam, tad nu šmorējam, cepjam un taisām, bet pogas pie krekliem šuj šuvēja un pilošu krānu labo meistars. Teorētiski mājturības stundas esmu to visu darījusi, bet tas bija tik sen, ka vairs neatceros. Pieļauju, ka vajadzētu tikai “atcerēties” ka ir adīt, bet tā ka nav nemazākās vēlēšanas to darīt, tad ir labi ka ir. Vienīgais šūt varētu būt interesanti, bet tā ka man abas rokas kreisās, domaju tāpat nekas labs tur beigas nesanāktu, tikai velti iztērēts laiks un nauda. Vieglāk nopirkt.

Man skolā mājturības stundas tīri labi patika, kamēr mēs adījām, skolotāja mums lasīja priekšā :) Ēst patika taisīt, šūt. Laba atslēgšanās no citiem priekšmetiem. Viss jau bija forši, bet sasaistīt to visu ar to, ka man kā sievietei tas viss obligāti ir jāmāk, jāmīl un jāpiekopj... Nu nezinu. Manuprāt, tā pati kategorija, kā zīmēšana (patika) un mūzika (nepatika). Tad jau no noderīguma viedokļa pirmās palīdzības kurss būtu noderīgāks. Vai grāmatvedības pamati.

Piešūt pogu taču pat bez prasmēm var.

Tāpat kā vizuālajā mākslā manus zīmējumus zīmēja mamma tā arī rokdarbus pirku no klasbiedrenes un/vai tos gatavoja mamma un kaimiņiene.
Mani nekad nav interesējuši nekādi rokdarbi. Nekad. Toties protu malku skaldīt un krāmēt. Zinu kā graudus tīra un esmu to darījusi. Protu iesēt un izaudzēt dažādus dārzeņus u.c. lietas, bet nekas no tā visa man nav aktuāls un nezinu vai kādreiz vēl būs noderīgs. Bet zinu kur visu sev vajadzīgo atrast, kolēģes adītie cimdi silda rokas labi un nebūtu tak cimdi siltāki ja pati tos būtu adījusi.:-)

Varu adīt, tamborēt, šūt, prasmes viduvējas, tomēr pietiekamas. Diemžēl pēdējā laikā slinkoju.
Piekrītu Raven - nav svarīgi, ka tas ir rokdarbs, bet tas, ka tā iespējams iegūt ko citādāku. Noteikti sanāks dārgāk kā masu produkcija veikalā, it sevišķi, ja pievērš uzmanību materiālam - vilna vai akrils, kokvilna vai poliesters, taču, manuprāt, iespēja izvēlēties materiālu un krāsu ir liels pluss. Man bieži bijis tā, ka patīk kāda apģērba modelis, taču galīgi nepatīk krāsa vai materiāls. Vai arī piesaista tikai krāsa.

Es skolā mājturību uztvēru nevis kā "praktisku" nodarbību, bet gan kā "mākslas" nodarbību. Tā kā vizuālā māksla, tikai pie citas skolotājas. Lai gan skolotāja ar putām uz lūpām teica, ka mēs viennozīmīgi pieaugušo dzīvē adīsim džemperus un šalles, pēc 20 gadu vecuma neko neesmu adījusi, tikai nedaudz izšuvusi, ko iemācījos jau 6 gadu vecumā. Nekas īpaši no mājturības nav noderējis, lai gan man tur vienmēr bija 10 balles. Arī tos treknos majonēzes salātus un visādus desēdienus es vairs nekad neesmu gatavojusi.
*
Bet no praktiskām lietām gan uzskatu, ka ir jāprot šis tas darīt. Esmu bijusi situācijā: īrēju dzīvokli Rīgas centrā, Rīgā nedzīvo neviens radinieks, pat ne vecmammas brālēna krustdēls, esmu pilnīgi viena, atnāku piektdienas vakarā mājās, secinu, ka WC poda sistēma ir salūzusi, viss pludo. Zvanu dzīvokļa īpašniekam, uz ko saņemu atbildi, ka viņš ir laukos un pirmdien no rīta "padomās, ko darīt". Prasu, ko darīt, lai kaimiņus neappludinātu, saņemu atbildi - "paliec apakšā bļodu". (t) Esmu gatava maksāt savu naudu par remontu, zvanu visiem ss.lv meistariem pa perimetru, neviens neceļ, jo ir piektdiena. Oficiālie uzņēmumi ar teorētiski 24/7 servisu sola atbraukt pēc nedēļas, izsaukums 40 lati + darbs + materiāli. Man ĻOTI pietrūka vīrieša rokas tobrīd. (t) Risinājums - nogriezu visu ūdens krānus, WC skaloju ar krūzīti no virtuves izlietnes. 4 dienas. Kamēr atbrauca maksas santehniķis.

Nemāku neko no tā. Kā skolā mājturībā skolotāja nevarēja iemācīt man tamborēt esot kreilei, tā arī tas man bija viena liela problēma. Šūt ir mēģināts, bet atkal manas roks tam darbam nav paredzētas un velme vispār vairs nav.
Adījumus maz velku un ja velku, tad labāk tiešām vienkārši nopirkšu tieši tādu kādu gribu.

Tā ka man tomēr ir uzskats, ka cilvēkam ir jāprot darīt praktiskas lietas, jo nav svarīgi, vai tu pelni 200 eiro, 1000 eiro, 5000 eiro, 10 000 eiro - ja tev pludo WC pods, vai -30 grādos aizsalst apkures katls, tad problēma ir tev, nevis kādam citam. Neviens serviss tik ātri nenoreaģē.
Adīt džemperus un tamborēt mežģīnes ir oldschool, redzu tam tikai vienu pamatojumu - ja patīk nomierināt nervus (kam palīdz). Bet tādas praktiskas lietas kā saprast, kā no vienas mašīnas piepīpēt otras mašīnas nosēdušos akumulatoru (tīrākā fizika), piešūt notrūkušu pogu, ja jau pēc pusstundas jābūt operā, prast iztīrīt aizdambējušos izlietni, prast uzinstalēt Windows savam datoram - tā nav plebeju pazīme, tās ir prasmes, kas palīdz dzīvot lielākā komfortā pašam ar sevi.
Tādā ziņā man ar vīru ir ļoti paveicies, jo mēs abi daudz ko protam un kompensējam viens otra neprasmes.

Piešūt pogu vai tml. māku arī tagad, tas, kas var reāli noderēt.
Skolas laikos kaut ko šuvu, adīju un tamborēju skolas vajadzībām, bet kopš tiem laikiem to neesmu darijusi. Uzskatu, ka man tādas prasmes nav vajadzīgas, jo man nav tā, ka patīk pašdarināts apģērbs, zeķes, šalles vai tml. Ja ir talants, tad cita lieta, bet vecmāmiņu zeķes man nav baigā cieņā.
Savukārt patīk vīrieši, kas prot darīt vīriešu darbus, jo, manuprāt, tas ir vīrišķīgi un daudz pašlaik noderīgāk nekā pašadīts džemperis, vēl pie kam ņemot vērā, ka dzija nemaksā kapeikas + darba ieguldījums. Ja mājās kaut kas tehnisks saplīst, tad ir labi, ja vīrietim rokas neaug no pakaļas, lai ātri to varētu salabot. Protams, neviens nevar būt meistars uz visām lietām, bet tā, ka vīrietis vispār neko nevar izdarīt - tas tomēr jocīgi, ņemot vērā, cik daudzas sievietes prot, piemēram, skaldīt malku (arī esmu to darījusi).