dzīvnieku eitanāzija

es saku,ka tā ir labāk, viņam vairāk nesāp, viņš var beidzot duset mierīgi ,bet viņš tik pasaka,ka Viņam vieglāk no tā nepaliek,ka viņam vienalga ko es saku ,tas gan godīgi sāp

Tici man, ja cilvēks patiesi mīlējis savu mīluli, tad nekādi vārdi nelīdzēs, kamēr vien tam nebūs tikts pāri. Es ļoti labi atceros to sajūtu, kad nomira mans mīlulis. Un vēl tagad, kaut pagājuši jau 10 gadi, kopš viņas vairs nav, man tāpat sariešas acīs asaras, kad iedomājos:'-(
Harmony, es arī izsaku līdzjūtību.
Lai jūsu mīluļiem vieglas smiltis:-(

Pirms pāris gadiem tika iemidzināts mūsu mīļais kaķis,kurs bija nodzīvojis 15 gadus, pēdejos mēnešos strauji pasliktinājās veselība, izrādījās, kkur galviņā audzējs. Ieveroju, ka vairs nedzird, strauji zaudēja svaru, jo pārstāja ēst/dzert un viena acis palika lielāka. Eitanāziju veicām mājās, ārsts brauca pie mums. Ar mammu kopa viņu paglabājām, bija šausmīgi smagi.
—
BET es viņu dažreiz sapņos redzu veselu un ikdienišķās situācijās. Un lai cik grūtas bija šīs atvadas, man palīdz doma, ka viņš nodzīvoja vienu labu kaķa dzīvi, kur nebija ne bads, ne aukstums.. vienmēr aprūpēts un mīlēts :-). Un varbut tas ir svarīgākais tajā visā..

Forššā,nekas, saprotu,ka gribēji palīdzēt, viss kārtībā,bet nu viss jau beidzies, nodzīvoja viņš cienījamu vecumu 14gadi bija. ,nu vismaz vairāk necieš (s)

Atvainojos, laikam iepriekšējais komentārs nevietā :(

Esmu bijusi līdzīgā situācijā. Tikai toreiz bija drauga mammas suns. Bija nodzīvojis jau ilgus gadus, bet pēdējos dzīves gadus mocījās ar audzējiem. Praktiski divus mēnešus pirms šī lēmuma suns palika ar vien švakāks, pats vairs nestaigāja praktiski, slikti redzēja, visu laiku bija sajūta, ka bieži nevar paelpot kārtīgi, dēļ audzēja. Dakteri teica, ka operēt nav ieteicams, jo visticamāk letāls iznākums. Drauga mamma ilgi domāja, mēs ik pa brīdim jautājām, ko izdomājusi, jo sunim bija ļoti grūti un palika ar vien sliktāk. Tad nu vienu rītu viņa pateica, ka ir izlēmusi, lai mēs ar draugu visu saorganizējam, jo pati nespēj to izdarīt. Daktere atbrauca pie mums uz mājām, izmeklēja vēl suni. Tika ievadīta narkoze, ja pareizi atceros, kamēr tā iedarbojās, mums tika dots brīdis no viņa atvadīties un tad pirms pēdējās potes lūdza mums paiet nostāk un nenākt klāt, kamēr nesauc. Beigās daktere teica, ka viņam jau bijis tik slikti, ka vēdera dobumā krājies šķidrums un šis bijis pareizs lēmums.
Katrā ziņā draugam vari teikt, ka neviens viņa dzīvnieku nevar tā vienkārši paņemt un iemidzināt, bez saimnieka piekrišanas. Tāpēc suni droši, lai ved pie ārsta, kurš palīdzēs cik varēs dzīvniekam atvieglot šo visu. Protams, dakteris var ieteikt eitanizāciju, bet nekad to nedarīs, bez saimnieka atļaujas.

Žēl suni, ļoti! Kā suņa īpašniecei nevaru iedomāties ļaut sunim mocīties pie neārstējamas slimības.. tomēr, ja pastāv iespēja mēgināt visu, lai situāciju glābtu, tad mēģinātu. Manam mīlulim bija problēmas ar ādiņu ap acīm un dakteri ieteica taisīt sunim operāciju, toreiz tā apskate likās pavirša un neļāvos ātram lēmumam. Nenožēloju. Divus mēnešus tīrīju sunim ādu ar kumelītēm un vieglām smērēm, sadzija perfekti. Reizēm ir jāuzticas savai intuīcijai.

Jā, es arī ziņām par Valteru ik pa laikam pasekoju līdzi, tāpēc neizsakāms prieks, ka viņš ticis labās rokās.
Atceros, ka tad, kad man bija gadi 13-14 Putnu Balle uzstājās manā dzimtajā pilsētā. Ak, kādi man bija prieki! Draudzenei lielā simpātija bija Valters, man - Kaža. Pat dāvaniņas uzdāvinājām, kopā fotogrāfējāmies. Tikai tagad, atceroties to visu, saprotu, ka viņi, galu galā, bija gandrīz mani vienaudži, taču tolaik man, 13-gadīgam bērnelim, likās, ka viņi tādi pieauguši puiši. :) Tāpēc ļoti pārdzīvoju, jo viņš ir gandrīz mana vecuma... cilvēkam visa dzīve priekšā. Viss izdosies un būs labi! Tā ir tā doma ar kuru mums visiem, cilvēkiem, kuri jūt līdzi Valteram, jādzīvo! Labas domas vairo pozitīvismu! Jāmēģina tās telepātiski nosūtīt viņam! :)

Turu īkšķus, lai Valters izveseļotos!

+++++++ pievienojos, cilvēks tik jauns,enerģijas pilns,pozitīvs ,talantīgs.
Tiešām žēl,ka latvijā tāda attieksme, bet kad notiek nelaime un kādam cilvēkam izdziest dzīvība,tad uzreiz pa visām ziņām tik izziņots,bet palīdzēt gan nē!(t).
Vienā raidījumā pats Valters stāstīja,kāda attieksme ir te un kāda tur Berlīnē.
Tiešām žēl,ka pret savējiem attieksme ir briesmīga ,kamēr tur visu paskaidro ko darīs ,pastāsta par ārstēšanas procesu.

Harmony, izsaku līdzjūtību.... :-/

Jā, šī tēma man ir sāpīga, jo man sirds lūzt par visiem tiem cilvēkiem, kuri slimo, kuri cenšas izveseļoties. Vēl vairāk sāp par visiem tiem, kuri tā arī neizveseļojas, jo valsts atsaka palīdzību, bet ziedotāju ziedojumi adresātu vairs nesasniedz... Atliek iekš Google ierakstīt atslēgas vārdus "valsts atsaka" un tur paveras "skaista" aina. Man sāp sirds domājot par to visu absurdu un nejēdzību, kuras epicentrā ir cilvēks, kurš vēlas dzīvot, bet spiests, kā spļāvienu sejā, dzirdēt atteikumu uz palīdzību, tā it kā viņa dzīvība nebūtu ne nieka vērta.
Turu īkšķus, lai Valters izveseļotos!

Lai arī šī ir tēma par dzīvniekiem, tomēr arī aizdomājos ,cik arī sāpīgi ir kad cilvēks cieš arī jauns, nav nekāds noslēpums,gan jau daudzi cilvēki zin ,par Valteru Fridenbergu,no grupas putnu balle, jauns puisis, tikai 3gadus vecāks par mani un tāda nelaime,cerams ka spēs Berlīnē viņam palīdzēt.:-(

Karmena890 paldies,ja tas bija domāts arī man,lai ari ir taka skumji, vairāk žēl draugu,viņš tāds nekāds taga ir:-(, es saku,ka tā ir labāk, viņam vairāk nesāp, viņš var beidzot duset mierīgi ,bet viņš tik pasaka,ka Viņam vieglāk no tā nepaliek,ka viņam vienalga ko es saku ,tas gan godīgi sāp:'-(

Lai četrkājainajam draugam vieglas smiltis❤️ Un saimniekiem izturību

Godīgi sakot, es pati arī eitanāziju neatbalstu, bet šeit saprotu, ka suns mokās un ir sāpīgi uz to noskatīties:(

Lasīju tavu stāstu un gandrīz sāku raudāt, zinu cik sāpīgi ir šķirties no dzīvnieka. BET tev ir jāmēģina draugam ieskaidrot, ka suns šobrīd ļoti mokās un diemžēl, vieglāk viņam būtu aiziet:( ...

Harmony, izsaku līdzjūtību. Dzīvnieks ir cilvēka labākais draugs, tāpēc pati ļoti labi zinu kādas ciešanas un sāpes pārņem mirklī, kad redzi, ka vairs nekādi nespēj savam draugam palīdzēt.
Man ar sapņiem ir tieši tāpat. Kaķenītei bija audzējs bumbuļa formā vienā sānā. Un ikreiz, kad redzu viņu sapnī, tā bumbuļa vairs nav. Un es to zinu, jo sapņos vienmēr glaudu kaķa kažociņu, priecājoties par to, ka viņa ir vesela. Tādos mirkļos man gribas ticēt tam, ka tur, tajos citos medību laukos, kuros viņa ir tagad, viņa, tieši tāpat kā manos sapņos, ir vesela, nekas vairs nesāp, nemoka. Tur visi dzīvnieki kopā rotaļājas un ir laimīgi. Varbūt izklausās naivi un muļķīgi, bet es tam gribu ticēt, jo tā ir vieglāk. Sāpes par šo zaudējumu, šķiet, nekad nepāries.

Paldies, tas reizē nāca arī, kā atvieglojums. Jau pus dienu lūdzos, lai tas beidzot beidzas, ir drausmīgi noskatīties ciešanāa, bet nespēt palīdzēt. Man palika vēl 4. Jokainā kārtā tikai tagad zinu, ka bisbiežāk glaudīju viņai krūškurvi, tas bija īpaši mīkstu spalvu. Un cik glaudu palikušos - nav tas pats. Reizēm sapņos viņu it kă negaidīti satieku un uzreiz glaudu to vietu. Jocīgi kādiem sīkumiem pieķeramies un pie kā pierodam un ka kaut kas tāds var būt unikāls.
Atbildot uz jautājumu - es paliku klāt kamēr iedarbojās narkoze. Kaucu un kājas ļima, bet paliku tur un glaudīju viņu cik spēju. Uz pašu pēdējo poti gan izgāju. Ārate aizsūtija rēķinu samaksāt, pieļauju, ka tāpēc, ka nespēja atrast vēnu un otrs variants ir durt caur ribām tieši sirdī.

Harmony kāds jauks suņuks, pat iedomāties negribu ko tu un tavs taksitis pārcieta, arī vismaz viņš vairāk necieš un taga dzīvo labākos medību laukos . ;-)

Ziemassvētkos iemidzināju vienu no savām labākajām draudzenēm. 6 gadu vecumā. Pēkšņa paralīze. Pilnībā atteica kājas, urīnpūslis, arī zarnas, lakas vienkārši tecēja, tad sastājās un viņa sāka pūsties. Mazliet vairāk, kā 24h no slimības sākuma man viņas vairs nebija. Kā 24. 9os no rīta apsēdās, tā 25. 9os vakarā apgūlās. No sāpēm nespēja gulēt, pretsāpju nelīdzēja vispār, kaut 2 ārsti apstiprināja, ka ļoti spēcīgas zāles. Bezspēkā krita un kliegdama cēlās augšā, urīna vietā asinis. Tas bija murgs. Nespēju iedomāties, ka ļautu viņai mocīties. Pietrūkst ļoti...:'-(:'-(:'-(

Pa nakti suns devās uz labākiem medību laukiem, vakar vakarā pat ūdeni vairāk nedzēra un needa, no rīta draugs pateica ka viss.
Savā ziņā man tāds atvieglojums,jo bija grūti redzēt kā viņš mokas,vismaz tagad suns vairāk necieš, var beidzot mierīgi gulēt:-(