Pasadena, iedrošināji, varbūt man arī palīdz:-D:-D:-D
Tad nu pārkāpšu sevi..pasūdzēšos....:
Šobrīd jūtu spiedienu no priekšinieka un kolēģu puses (tas arī pa lielam humoram, bet kolēģu izteikumi liekas patiesi...). Ir atbrīvojusies vakance, kur pārsvarā visi, kuri var izteikties ir nolēmuši, ka man tai jāpiesakās, jā, ok, daudzas kompetences atbilst, bet tas no manis prasīs vēl ļoti ilgu laiku bez cerībām uz pusdienas pārtraukumu un +darbs līdz vēlam vakaram. Arī tas mani ne tik daudz uztrauc, mēģināšu sūdzēties vairāk par tēmu, ka privātajā dzīvē īsti nav, kas atbalsta (ko parasti nesaprot vīrieši, kas veido karjeru...bet es teiksim 20:00 atnāku mājās - bērns, ēst jāgatavo, drēbes jāmazgā...ja vēl kāda saimnieciska problēma - mašīna jālabo, elektrība pazudusi, balkona durvis izbeigušās...:-D). Bet laikam tā sūdzēšanās kaut kā nesanāk, jo pa lielam jau zinu, ka vai nu tikšu galā, vai arī nē, bet no sūdzēšanās labāk nepaliks. Var jau būt, ka laika gaitā atradīsies cilvēks, kurš gribēs atbalstīt, ja ne, izskatās, ka tikšu pati galā, kā jau līdz šim esmu darījusi....Ehh, piedod Štanks, man šis pat gribot nesanāk...