Kas nepatīk cilvēkos?

Divkposibu,un parak saldu meli un teatri ko vienmer atri atkozu. Nu riebjas.Ka limuzina flma-salda mele visais laikos ir bijis kapitals.un ta ...ar saldo meli.MĀĀĀĀĀĀĀMIŅ...māāāāmiņ..tpu
. Nepatik netireli un kavetaji. Un traina ka lielas biezi , nereti pi;nigi nejega un jau reizi simto..smiekligi
09.03.2018

sis vuss butiba ir prastuma augstaka pilotaza, kas man ja ari riebj. Vel tracina ka vecenes nerubi ka internets nav dzive, un neta nevar atriebties. Un netu uztver ta ka iet pa tirdzinu un raud reala dzive...karoz tupus besiii(l)(l)(l)(l)

Nepatīk:
*rupekļi;
*tukši sapņotāji;
*pārlieku emocionāli un ļoti jūtīgi cilvēki;
*ar humoru apdalītie;
*tādi, kuri nespēj sevi adekvāti novērtēt;
*bezatbildīgie;
*cilvēki, kuri nespēj domāt uz priekšu.

Un:
*tādi, kuri ar visiem gatavi konkurēt un kādam kaut ko pierādīt.

Visvairāk nepatīk tādi, kas tēlo no sevis nez kādus superīgos. Pielīdēji, tādi kas acīs smaida bet aiz muguras noliek, apmelotāji.
Besii arī tādi ( pārsvarā sievietes) kas izliekas kā pasaules nelaimīgākās, vājākās būtnes, kas pašas nevar pilnīgi neko un kam katru dienu grūti. darbā ar tādām kopā strādāt ir vnk murgs.

Nepatīk prātiņā neizauguši cilvēki. Nepieklājīgi. Tie kas skatās tikai telefona bet neredz kas notiek viņiem priekšā. Un frāze darbā pustdienu laikā, kad esmu ko paņēusi no mājām,,KO TU TUR ĒD?,,
kĀDA DAĻA KO ES -U.
Es nevienu reizi nevienam darbā pustdienās neesmu prasiusi ko tu ēd.
Man tas šķiet stulbi. tas šķiet stulbi.

quote] Vēl mani kaitina fake cilvēki, kuri runā tik laipni un smaidīgi, un tu zini, ka tā ir vienkārši spēle. Tad man ir jātēlo līdzi, jo ko es palikšu ar savu pokerface, ja man priekšā šis super smaidīgais cilvēks? Un tad es pēc sarunas jūtos tik izsmelta, ka neesmu bijusi autentiska. Ļoti nepatīk arī atbildēt uz šādu fake cilvēku jautājumiem par mani, jo es zinu, ka interese nav īsta, tad man vienkārši jāizliekas, ka domāju, ka viņiem interesē, un jāatbild, lai gan es zinu, ka viņiem ir pofig.
Jā, šadi gadās, man arī nepatīk. Es cenšos saglabāt pokerface, līdzi netēlot.. Ja esmuspiesta pavadīt laiku kopā, par sevi nestāstu. Pajautāju par, kkādām aktualitātēm feikotāja ikdienā, lai labāk izprastu viņa personibu un tādus cilvēkus vispārinati. Šo divpusējo teātri cenšos pēc iesp drīz pārtraukt, un laisties lapās ko nagi nes.
Reizēm kaut kas otrā cilvēkā izprovocē tēlot līdzi. Par to dusmas, jo vēlāk saprotu, ka bez kādas jēgas esmu mēģinājusi būt komunikabla.

(s) sorry par nesakarīgo ierakstu, zemāk otrais mēģinājums:
:

Vēl mani kaitina fake cilvēki, kuri runā tik laipni un smaidīgi, un tu zini, ka tā ir vienkārši spēle. Tad man ir jātēlo līdzi, jo ko es palikšu ar savu pokerface, ja man priekšā šis super smaidīgais cilvēks? Un tad es pēc sarunas jūtos tik izsmelta, ka neesmu bijusi autentiska. Ļoti nepatīk arī atbildēt uz šādu fake cilvēku jautājumiem par mani, jo es zinu, ka interese nav īsta, tad man vienkārši jāizliekas, ka domāju, ka viņiem interesē, un jāatbild, lai gan es zinu, ka viņiem ir pofig.

Jā, šadi gadās, man arī nepatīk. Es cenšos saglabāt pokerface, līdzi netēlot.. Ja esmuspiesta pavadīt laiku kopā, par sevi nestāstu. Pajautāju par, kkādām aktualitātēm feikotāja ikdienā, lai labāk izprastu viņa personibu un tādus cilvēkus vispārinati. Šo divpusējo teātri cenšos pēc iesp drīz pārtraukt, un laisties lapās ko nagi nes.
Reizēm kaut kas otrā cilvēkā izprovocē tēlot līdzi. Par to dusmas, jo vēlāk saprotu, ka bez kādas jēgas esmu mēģinājusi būt komunikabla.

Man nepatīk mūžīgie cietēji.
Vienmēr viss ir slikti un visa pasaule parādā. Paši kaut ko sačakarē, bet citi vainīgi. Strādājot klientu apkalpošanā, ļoti daudz sanāk sastapt šādu cilvēku, kuri uzskata, ka visa pasaule viņiem ir par kaut ko parādā. Viss vienmēr tik slikti, un visi apbižo, bet tikko ir nepieciešama kaut neliela pašu piepūle, tā viss, tas par grūtu, nevaru un nemāku. No šejienes arī redzu to, ko nozīmē tā saucamā "nabagu domāšana" ...
Un nepatīk cilvēki, kas nemāk domāt.
Jocīgi jau izklausās, bet daudz darbojos jomā, kur nav rakstīta scenārija, kā rīkoties, nav atbilžu, jo tās situācijas nekad nav līdz tam brīdim eksistējušas, un tad nākas domāt no visām pusēm, spriest, meklēt un ātri spēt orientēties, bet ir cilvēki, kas vienkārši tupī.. Pat ar visām atbildēm nespēj atrisināt lietas.

Man nepatīk mūžīgie cietēji.
Vienmēr viss ir slikti un visa pasaule parādā. Paši kaut ko sačakarē, bet citi vainīgi. Strādājot klientu apkalpošanā, ļoti daudz sanāk sastapt šādu cilvēku, kuri uzskata, ka visa pasaule viņiem ir par kaut ko parādā. Viss vienmēr tik slikti, un visi apbižo, bet tikko ir nepieciešama kaut neliela pašu piepūle, tā viss, tas par grūtu, nevaru un nemāku. No šejienes arī redzu to, ko nozīmē tā saucamā "nabagu domāšana" ...

O jā! Diemžēl esmu ieguvusi tādu personu sev tuvo cilvēku lokā un neko tur nevaru darīt..

Man arī visvairāk riebjas tas, ka cilvēki nerēķinās ar citu laiku, sarunā satikties, atbraukt noteiktā laikā, bet izdara to tikai ar vairāku stundu nokavēšanos. Ļoti kaitina cilvēki, kuri vienmēr visu zin vislabāk, ko kā darīt, teikt, likt utt. tā pa nerviem dod, jo es pēc dabas esmu ļoti neatkarīga, kurai nav nepieciešams, lai kāds biksta, norāda vai nejēdzīgi pamāca .... uzskatu, ja būs vajadzīgs padoms vai palīdzība tad pati iešu un pajautāšu.
Svešos cilvēkos, it īpaši tādos kuri strādā apkalpojošā svērā izmet komentārus vai replikas par lietām par kurām viņiem nav nekāda daļa, piemēram, dažas dienas atpakaļ kāpju autubusā un šoferis man pēkšņi saka - varēji vēl ilgāk pasēdēt mašīnā ... vienkāŗši tāds ko?! ne es viņam liku gaidīt, ne viņš to darīja, bija vesela rina ar cilvēkiem, kas arī gaidīja iekāpšanu , bet viņš atļaujas izmest kaut kādus muļķīgus komentārus nevietā..

Vēl mani kaitina fake cilvēki, kuri runā tik laipni un smaidīgi, un tu zini, ka tā ir vienkārši spēle. Tad man ir jātēlo līdzi, jo ko es palikšu ar savu pokerface, ja man priekšā šis super smaidīgais cilvēks? Un tad es pēc sarunas jūtos tik izsmelta, ka neesmu bijusi autentiska. Ļoti nepatīk arī atbildēt uz šādu fake cilvēku jautājumiem par mani, jo es zinu, ka interese nav īsta, tad man vienkārši jāizliekas, ka domāju, ka viņiem interesē, un jāatbild, lai gan es zinu, ka viņiem ir pofig.

Mani šis ļoti kaitināja agrāk, jo tālu radu lokā ir šādi cilvēki. Bet tad es situāciju pieņēmu un samierinājos, ka šādi cilvēki bija, ir un būs. Atkarībā no cilvēka un mana garastāvokļa vai nu pasmaidu un pasaku, ka man iet labi un neturpinu sarunu (detaļas nezina), vai nu, ja uznāk kaitināmais garastāvoklis, stāstu visu no A līdz Z! :-D Par to, cik lielisku sulu vakar nopirku un ka Čaka iela bedraina. Pajautāja - lai klausās.

Nu tā, lai tiešām kaitinātu, ka jau dusmīga palieku, tad mani kaitina tikai:
- Pārāk needy cilvēki. Esmu vienpate, un man šausmīgi besī, ka cilvēki neprot paši ar sevi tikt galā, bet ar savu uzmanību lien tev virsū un smacē tevi.
- Esmu ātras dabas, tāpēc bremzīgi cilvēki man besī.
- Baumošana. Oi, kā man nepatīk baumošana.
- Arī privātās telpas neievērošana. Tāpēc ļoti riebjas pārvietoties ar sabiedrisko transportu.

Pirmais,kas nāk prātā - tie,kas savus atkritumus met uz zemes vai atstāj kur pagadās. Vienalga,košļājamā gumija,konfekšu papīrītis vai tukša kolas pudele, ja tu nevīžo savākt aiz sevis vai esi pārāk slinks/dumjš,lai aizietu līdz tuvākajai atkritumu tvertnei,manās acīs tava vērtība jau ir nokritusies.

Foruma diskusijās kaitina, kad izņēmumu dēļ tiek apšaubītas, apstrīdētas likumsakarības. Piemēram, braukt ar aizvērtām acīm pie auto stūres ir bīstami. Ir ļoti daudz cilvēku, kuri šāda tipa izteikumiem liek pretī argumentus- bet tēvocis Vaņa pālī ar traktoru bieži pie stūres brauc aizmidzis un ar viņu nekad nekad nav noticis, nevajag visus bāzt vienā maisā, domāt tik aprobežoti un stereotipiski un uzspiest savu viedokli citiem. Šajā forumā ir ļoti daudz diskusiju, kurās kašķi izceļas tieši pēc šāda scenārija. Tādi argumenti ir cilvēka stulbuma indikators, ko reālajā dzīvē vērts ņemt vērā.

Ļoti nepatīk, ka cilvēki nemāk uzvesties sabiedriskās vietās un ar savām darbībām, uzvedību traucē apkārtējiem. Tas ietver-telefona lietošanu (filmas, mūzikas klausīšanos bez austiņām vai ar sliktām austiņām, ka dzirdama skaņa, ja ik pa pāris minūtēm uz telefonu pienāk ziņojumi ar skaņu, ka nevar telefonam un planšetei izslēgt klaviatūras skaņu), bērnu nepieskatīšanu (atļauj ar apaviem kāpt uz krēsliem, aiztikt citu privātās mantas), distances neievērošanu, līšanu virsū veikalā vai sabiedriskā transportā.
Te jau minēja- visādi aculiecinieki, pārkāpumu filmētāji, taisnības cīnītāji.
Nepatīk, ja lien iekšā privātā dzīvē, uzdod visādus personīgus, nepieklājīgus jautājumus, izdara par cilvēku secinājumus pēc ģimenes stāvokļa, seksuālās orientācijas, tautības.
Nepatīk, ja runā runāšanas pēc, aprunā citus, baumo, stāsta visādas maznozīmīgas lietas, mani tas nenormāli garlaiko un klausīšanās nogurdina.

Es neizprotu cilvēkus, kuriem nav morālās inteliģences, tolenraces, un kuriem ir svešs humānisms.

Nepatīk pārspīlēts optimisms.
Nejūt robežas jautājot/prasot (izprašņājot), paturpinot šo- nejūt to īsto brīdi,kad nu būtu pēdējais brīdis aizvērties.

Man cilvēki vispār riebjas ka suga, plusus varu pielikt pie visiem šeit minētajiem komentāriem.. Vēl pie nepateikta, es neciešu, kad neatzīst savas kļūdas. Mēs visi kļūdāmies un tas ir pilnīgi normāli, bet man ļoti reti ir nācies sastapties ar cilvēkiem, kuri spēj godīgi atzīt savas kļūdas. Piemēram, darba kaut kas nav izdarīts, visi slēpsies es jau neko, bļin. Riktīgi besi, jo savas kļūdas atzīstu vienmēr.

Un, goda vārds, apšautu visus dzīvnieku nīdējus un pāridarītājus!

Nepatīk cilvēki, kuri:
grib uzlēkt augstāk, kā var,
neprot atrast sakarību starp vārdiem un darbiem,
grib zināt vairāk, kā vajag,
sarunas laikā nerespektē to, ka nav vienīgie runātāji, vai arī tie, kas grib pārtraukt ik pēc vārda,
tāpat arī čīkstētāji-nekā nedarītāji,
protams, arī tie, kas ir skaudīgi, melo, ar necieņu izturas pret citiem,
un šis arī mani var izvest no pacietības :D:

Ļoti kaitina cilvēki, kuri vienmēr visu zin vislabāk, ko kā darīt, teikt, likt utt.