Jūsu izvēle

tā laikam nav tāda ilgtermiņa domāšana, bet es negribētu rauties pa padsmit stundām dienā, lai pēc tam varētu uzdzīvot, bet ikdienā staigātu aizpampušām acīm. Es strādāju, lai dzīvotu, nevis dzīvoju, lai strādātu. Drīzāk meklēt, ko vēl mācīties, lai celtu kvalifikāciju, pieredzi un pelnītu vairāk tajās pašās 8 stundās.

Man bija doma pēc standarta 5/2 8h darba vēl iet pastrādāt uz pusslodzi darba dienu vakaros līdz 22. Atradu pat vakances, kur šo variantu piedāvā. Bet jā... cik ilgi es to spētu. Tur ļoti jāizvērtē individuāli prioritātes un pašsajūtu ikdienā, lai saprastu, vai uz to ir vērts parakstīties.

Man svarīgāka ir atpūta, kā materialie labumi.
Turklāt ir draugu lokā piemēri ar raušanos darbā naudas dēļ, rezultātā pilnīgs spēku izsīkums, ģīboņi darba vietā un sabeigta mugura un sūri pelnītā nauda tērēta fizioterapijās.

Noteikti izvēlos standarta darba dienu. Vairākus gadus strādāju daudz vairāk nekā vajadzēja. Tas noteikti nav ilgtermiņa variants. Un bija tieši tā kā rakstīts, staigāju ar sarkanām acīm, nogurusi bezjēgā.

Ja uz nepārāk uz kādiem 1-2gadiem, tad varētu, bet ilgstoši ne. Ātri var sadegt un rasties veselības problēmas.
Abi varianti nav īsti labi, jo vienā Tu vnk nododies pilnībā darbā , nebaudi dzīvi , jāizlaiž daudzi nozīmīgi mirkļi no dzīves, laupi laiku sev tuvakiem un iespējams pat pazaudē, bojā veselību, bet otrā baudi dzīvi, daudz brīva laika ,kuru vari izmantot kā vēlies, jūties samērā atpūties, bet nevari sasniegt mērķus , kur vajag lielus finansiālus ieguldījus, bet ir cilvēki , kuriem to arī nevajag un apmierina arī tāda situācija kāda ir. Galvenais, lai tam dzīves baudītājam nepienāk brīdis, kad patiešām nevar atļauties pat izdzīvot.

Sniegpulksteniite ++

Galvenais, lai tam dzīves baudītājam nepienāk brīdis, kad patiešām nevar atļauties pat izdzīvot.

te jau jāskatās, kā tas baudītājs bauda, kur tā nauda paliek - izklaidēs, drēbēs, ceļojumos, dārgā ēdienā, kosmētikā, visādos loriņos, kad tā baudīšana ir plika patērēšana, vai arī tas ir hobijiem, ģimenei vai vēl kaut kam priekš indivīda svarīgam veltīts laiks, kas vismaz manā uztverē ir tūkstoškārt vērtīgāks par jaunāku, smukāku tv, mašīnu vai kleitu.

Ja man jāizvēlas viens no abiem, pieņemot, ka vidusceļš neeksistē, es ņemtu šobrīd otro. Ja būtu bērni un ğimene, tad protams pirmo.

Strādāt ir forši, bet ja pārstrādājas, tad par baigo ezi kļūst, t.i., norobežojas no citiem, bez strādāšanas nekas cits neinteresē, nu ja neskaita to, ka var uzvilkt kažoku par 5ām štukām, jo redz, ir to nopelnījis un var kā pāvs staigāt, bet reāli, jā, pārstrādāšanās nav dzīves bauda. Visam jābūt plus mīnus līdzsvarā.

iens mans paziņa ikdienā to tik dara kā strādā padsmit stundas diennaktī un guļ, ja arī atnāk teiskim kādam uz jubileju ciemos acīmredzami pārguris ar sarkanām acīm un mazenergisks. Bet nu ir arī tam visma sava atdeve, nopirkcis dzīvokli jaunajā projektā, nesen arī vasarnīcu nopirka, m

nu malacis. Un ko vina citu darit?Ne jau visiem vecaki var dzivoklus pirkt atlauties. Un ne jau visu muzu ta jastrada. Un visoar darba laiks lidz 17.00 katru dienu manuorat ari ir katorga...ir ta stradats. Murgs. Kamer majas, sis tas jau vakars un viss...brivas tik 8 dienas menesi.

Neiebraucot galējībās, man kā cilvēkam bez hobijiem pievilcīgāks šķiet otrais variants.

Es to redzu tā, ka katram dzīvesveidam ir savs laiks. Manuprāt, kamēr viens un bez ģimenes, tikmēr arī var tā rauties pa padsmit stundu darbiem, lai savāktu nepieciešamo bāzi, kas ļautu turpmāk mierīgi strādāt tās 8h un ieviest sev ģimeni utt. Citādi ir, kā te dažās diskusijās var lasīt - vecums 25+, itkā gribās ģimeni, bet kāzām sakrāt nevar (Nevis jau katram ir iekrājumi, no kuriem abi tad sametās), pēc tam bērnus nevar, jo doma par to, ka vajag savu uzņēmumu utt, radusies tikai kopā ar domu par ģimeni, attiecības jūk, jo viens otram nevar veltīt gana laika... Tas ir tas, kā es to redzu.

Rīdziniece
Te neiet runa par to ka nebūtu kur dzīvot, bet gan par to ka nopērk jau 2. īpašumu dzīvojot vienā un turpinot dragāt tālāk.
Vispār brībos, viņš tā dragā jau pāris gadus no vietas

Lai gan apzinos, ka tas nav gudri, ņemtu daudzās stundas. Man patīk strādāt, esmu darbaholiķe, ja par to vēl maksātu labi , vispār ideāli!

ka nopērk jau 2. īpašumu dzīvojot vienā un turpinot dragāt tālāk.

Ir cilvēki ,kuri iekrīt azartā un grib vēl un vēl un visticamāk , kad viņam nekad nebūs pietiekami un labi un vienmēr atradīs iemeslu dēļ kā vēl rauties, kam krāt.

Noteikti pirmo variantu. Neredzu jēgu strādāt, lai nopirktu māju, kurā nav laika dzīvot vai dārgu mašīnu, ja neatliek laika nekam citam kā tikai lai ar to brauktu uz darbu.
Savs īpašums man ir ļoti svarīgs, ja tāds nebūtu, tad jā, strādātu daudzās stundas līdz ko nopirktu, bet pēc lielāka, labāka, dārgāka nedzītos.

Es domāju, ka strādāšana vairākos darbos ntās stundas ir labs īstermiņa variants naudas iekrāšanai. Kādu gadu. Un pieredze rāda, ka dzīvi var paspēt arī izbaudīt tajā brīvajā laiciņā kas dots.. Studiju laikā bija laiks pilnai slodzei, skolai un tusiņiem, draugiem un ģimenei. Tā kā.. protams, vajag izvērtēt tikai reālas iespējas, nevar ņemt pa dienu darbu un naktī nakts maiņas un gulēt 1x nedēļā, bet ir ļoti daudz saprātīgu variantu.
Bet ne ilgstoši tomēr.. Ir forši tā raut, lai sasniegtu konkrētu mērķi gada, varbūt divu gadu laikā, taču ilgstoši tomēr laikam nē.. Varbūt tad ir jādomā par labāk atalgotu primāro darbu.

Viens mans paziņa ikdienā to tik dara kā strādā padsmit stundas diennaktī un guļ, ja arī atnāk teiskim kādam uz jubileju ciemos acīmredzami pārguris ar sarkanām acīm un mazenergisks. Bet nu ir arī tam visma sava atdeve, nopirkcis dzīvokli jaunajā projektā, nesen arī vasarnīcu nopirka, mīl bieži ēst ārpus mājas visādas izvirtības

Salīdzināsim šo divu personu dzīvi pēc 5 gadiem!
1)vienam īpašumā ir māja vasarnīca mašīnas, pēc pieciem gadiem viņš strādā atkal 8 h , bet viņam tas viss jau ir, līdzarko vairāk naudas paliek vēl tam ko vēlas.
2)atrodas tour pat kur bija - dzīvo no algas līdz algai, bez mašīnas, knapi nomaksā īri.
Pēc pieciem gadiem pirmais varēs izbaudīt dzīvi vēl labāk kā otrais, kamēr otrais domās kā savilkt galus un jautrība nebūs ne tuvu.
Izdariet secinājumus, vai patiešām kādreiz nevajag ko izdarīt vairāk.
Piemērs no dzīves -
1)skolā mācas uz 9 un 10 (nav laika atpūsties), tiek labā augstskolā, darbā
2)mācas uz 4 un izklaidējas klubos - pēc tam nekur netiek.
Kāda gan būs situācijā šiem abiem vēlāk?

Piemērs no dzīves -
1)skolā mācas uz 9 un 10 (nav laika atpūsties), tiek labā augstskolā, darbā
2)mācas uz 4 un izklaidējas klubos - pēc tam nekur netiek.
Kāda gan būs situācijā šiem abiem vēlāk?

Pirmais strādās valsts darbā ar algu 600 eur uz rokas, otrais būs melnajā biznesā un nodrošinās visiem radiem vieglāku dzīvi.

Es neizvēlētos ne vienu, ne otru variantu. Man patīk strādāt, patīk manis izvēlētā joma un darba specifika, patīk reizi pa reizei (!) strādāt vairāk, pelnīt vairāk, atļauties vairāk. Man nepatīk, kad mani liek kaut kādos rāmjos. Darba laika rāmjos, algas rāmjos, obligāto virsstundu rāmjos vai liek specializēties ļoti šaurā jomā. Strādāšana nonstop 14 stundas dienā nav domāta man, tāpat kā strādāšana strikti no 9 līdz 5 nav man, es nekad nevarētu izturēt faktu, ka man obligāti jānosēž konkrētā vietā no.... līdz.
Tāpēc man ir kaut kas pa vidu. Varu 1-2 mēnešus strādāt kā negudra, ar 1 brīvdienu nedēļā, un bieži vien to pašu nosacītu, nākt mājās no biroja 9-10 vakarā un vēl mājās pastrādāt, nekādu problēmu, tas tiešām ir tās naudas vērts, ko es saņemu kontā. BET man obligāti pēc tam vajadzīgi tie paši 1-2 mēneši, kad es varu atļauties darba dienā gulēt līdz cikiem gribu, kādu dienu iet projām no darba 4 vai paņemt 2h garu pusdienu pauzi un justies brīvi. Tas nekas, ka tajā mēnesī nopelnu mazāk.
Kaut kā tā man arī dzīvē sanāk, jo darbs ir "sezonāls".