Atmiņas

Ne, es biezi atceros sajutas, gadriz smarzu piem sajutu, taurenus vedera , vai autimatiski pasmaidu. Nereti ko nevilus atceros ejot pa Riags ielam.

tceroties pagātnes notikumu, jūs faktiski atceraties pēdējo reizi, kad atcerējāties to.

ja , kadpasraktu vecos savus fotoalbumus...tad ja. Pat uzplaiksni doma kad nesen skaijos es vai mes visi kopa...

Tad ir jāapšauba arī tas, kas vispār ir reālitāte...

Nē, man tā nav.

Man ar tā nav.

Galīgi nē

Skatoties cik sena, vai nesena pagātne. Kas attiecas uz bērnības atmiņām, tā arī ir. Daudzus bērnības pastāstiņus savā prātā jau esmu sagrozījusi un pati svēti ticēdama stāstījusi tālāk, pēc tam radi, bet liecinieki ir labojuši, ka bija savādāk. Bet es tik un tā nevaru atcerēties, kā bija īstenībā, vien savu versiju.
Tāpat sanāca vasarā iekulties avārijā un lietas izskatīšana vilkās vairākus mēnešus. Pie pārsūdzēšanas, kad vajadzēja atkal visu atsaukt atmiņā, es apzinājos, ka vairs neatceros, kā bija patiesībā, kaut kādas nianses, vien to, kas uz vietas tika noformulēts rakstvārdos protokolu sastādot.
Bet tad atkal ir sajūtas, kā Rīdziniece saka - tauriņi, jo īpaši smaržas - tās gan bez atmiņu līkločiem aizved atpakaļ, pa taisno uz to mirkli.