Nav tā, ka darbs ofisā ir svarīgāks/nesvarīgāks par darbu ar rokām. Ja zinātnieks izgudros pretvēža zāles, kā pasaule par tām uzzinās? Twitterī, vai? Tur vesela komanda strādā, lai iepazīstinātu pasauli ar katru jaunu atklājumu, lai padarītu to pieejamu - nopērkamu, vesela komanda strādā pie ražošanas, vēl viena komanda pie tā, lai gan zinātniekam, gan visiem pārējiem, kas šo jaunumu pasaulei dod, pietiktu naudas to izdarīt. Ir cilvēki, kas nodarbojas ar investīciju piesaistīšanu, lai zinātniekam vispār būtu iespēja strādāt. Vēl tur ir apkopējas, kas rūpējas par to, lai zinātnieks nepaklūp pats savos atkritumos un biroja darbiniekiem miskastes neveļas pāri malām - lai viņiem nav jānovēršas no darāmā, lai sakoptu, ir kurjeri, sagādnieki, nav tā, ka zinātnieks viens pats visu paveic. Tas ir tāds kā bišu strops, kur katram savs uzdevums un vieta un, ja kāds savu darbu nedara, cieš visi pārējie - vai nu nevar paveikt savu darbu, jo tas viens savu nav padarījis, vai arī kavē, jo ir vairāk pienākumu. Tas ir tāds dzīvs organisms.
Paņemsim kaut ko ikdienai pietuvinātāku - būvniecības firma. Bez celtniekiem tā nevar darboties, bet vai šie celtnieki zinās, kurp doties un ko būvēt, ja nebūs to garlaicīgo ofisnieku, kas būs saskaņojuši projektu? Vai viņiem būs par kādu naudu pirkt materiālus?
Katrs izvēlas to, kas viņam tuvāks. Kāds grib audzēt lopus - uz priekšu, arī tas ir vajadzīgs darbs un tikai nevajag aizmirst, ka arī tur ir papīru kalni - saskaņošanas ar PVD, VID, kādi kredīti bankām.
________
Par braukšanu uz laukiem un strādāšanu tur brīvdienās, personīgi man man tas liekas pilnīgi normāli. Reizi mēnesī uz 2 dienām aizbrauc, pasēdi dobītē, paravē, var nedomāt par darbu. Bet tas ir atkarīgs no paša uztveres, kas mīl dabu - tam ar šo problēmu nebūs, jo liksies tā organiski tādas lietas darīt, bet visi nav un nevar būt tādi dabas bērni. Ir cilvēki, kurus aizrauj kas cits un viņi šo negrib un tas ir normāli. Visi nevar visu gribēt vienādi un tad jau viss atkarīgs no paša pienākuma apziņas - atvieglot vecākiem dzīvi, vai ne. Man grūti iedomāties, ka es ļautu mammai vienai pašai rakt savas dobes un zāģēt savu malku, zinot, kādas viņai veselības problēmas tāpēc, ka visu mūžu tā strādājusi un pat 2x smagāk, kad bija jāpabaro mani, brāli un māsu. Tās manas personīgās izjūtas. Atcerēsimies, ka vecāki nepaliek jaunāki un veselāki, pat, ja par to nesūdzas. Bet, kā jau teicu - katrs pēc savām sajūtām - negrib reizi mēnesī palīdzēt, nav spiesta lieta.