Meitenes, paldies visām par ieteikumiem, īpaši zanninja par izsmeļošo info. Vakar jau izrunājāmies. No telefona negribas gari rakstīt, tāpēc īsumā - slimība, izrādās, ir no tīņu gadiem jau. Visu dzīvi no visiem rūpīgi slēpa, to zin vienīgi mamma un tēvs, pat brāļi, brālēni, omītes utt. nezina. Tā kā tik ilgi jau tā dzīvo, tad labi pārzina savu ķermeni, lēkmes dižās nav un dzīvo normāli. Nestāstīja, jo pašam par to ir milzīgi kompleksi un nevarēja saņemties pastāstīt, lai gan saka, ka var teikt katru dienu gribēja pateikt, bet nespēja pārvarēt sevi. Ja pašam ir tādi kompleksi, tad uzreiz liekas, ka cilvēki citādāk izturēsies. Piem. komandas biedriem neteica, jo baidījās, ka tie sāks saudzīgāk pret viņu izturēties vai vispār negribēs sportot kopā vairs. Protams, ka es neko nemanīju, jo aizdomu nebija. Uz kājām un vedera lejasdaļā bija zilumi un mazi sarkani punktiņi, ko vienmēr skaidroja ar sportošanu - komandas biedrs netīšām iesita vai sviedru dēļ mazas sarkanas pumpiņas. To, ka pirms katras sportošanas ēd ledenes skaidroja ar to, ka ātrie ogļhidrāti dod vairāk spēka utt. Katrai lietai bija savs izskaidrojums. Pildspalvas glabāja somā, nevis ledusskapī. Es viņu pilnībā nenosodu, jo saprotu iemeslus. Tagad, kad parunājām, esmu mierīga, gan jau tāpēc, ka varbūt līdz galam to vēl neapzinos, bet, jebkurā gadījumā zinu, ka manu attieksmi pret viņu tas nekādīgi nemaina, mīlēšu un atbalstīšu tāpat :)
209
