Cik bieži gada laikā vajag apmeklēt kapus?

Nu pa virskārtu, protams.

Kas jums skaitās viegli kopjami? Ka akmentiņi, ne smilts?

Esmu redzējusi ļoti skaistas kapa vietas, kur smilšu vietā ir akmentiņi un tikai piemineklis un pašai kapa vietai pāri pārlikts tāds kā slēgts akmens. Nav ne ziedi, ne kas cits. Ja ir, tad tikai mākslīgie. Pati labprāt ko tādu izveidotu, taču vecāmāte, kura kopj kapus, kamēr esmu ārzemēs, joprojām pieturas pie vecā stila, kur kapa vietā, apmalītes viducī, sastādītas puķes. Bet viņa vecs cilvēks, regulāri vairs nevar aizbraukt un tās puķes aplaistīt, tāpēc sāku sliekties uz to variantu, kur visus ziedus nomaina mākslīgie ziedi un parasto apmalīti, kurai vidus tukšs, pilnā apmale bez tukšā vidus. Tāpēc, ka vieglāk kopt... Un man, savā ziņā, arī tāds askētiskāks skats labāk patīk.

Aptuveni kā šajā foto redzamā pirmā kapu kopiņa:

Es brauktu 2-4 reizes gadā. Nav ko vairāk smukjoties. Apkop kapinjus, pasaki labus vārdus, bet labāk neuzseedies,lai nav gruuti.. Lai tev veicas!

Kā saka, kapi nav mazdārziņš, kur regulāri jārušinās, bet uzskatu, ka ik pēc pāris mēnešiem gan būtu jāaizbrauc vai vismaz iespēju robežās. Es pie vectēva iegriežos, kad viņam ir dzimšanas diena, uz Ziemassvētiem, uz Lieldienām, uz Kapu svētkiem un vēl šad tad aizbraucu kādu svecīti nolikt. Kā arī ar vīru bijām aizbraukuši pēc mūsu kāzām...tā teikt....atrādīties, lai arī cik muļķīgi tas neizklausītos, bet likās, ka tā vajag:-) Kaps ir vieta, kas ir nozīmīga tikai dzīvajiem, jo tā ir vieta, kur šķiet, ka tā saikne ar aizgājušo ir lielāka, ka tu atnāc ciemos, ka tā ir cerība uz to, ka aizgājušais tevi tur redz un dzird, un gaida. Un arī man vectēvs bija (un ir) viens no svarīgākajiem cilvēkiem manā dzīvē, jo mani uzaudzināja vecvecāki, tādēļ man pazaudēt vectēvu bija, kā citiem pazaudēt tēvu un arī man bija ļoti sāpīgi braukt uz kapu, jo es raudāju katru reizi lielām asarām un pat tagad, pēc 7 gadiem man mēdz nobirt asara. Bet esot pie viņa kapa vietas, šķiet, ka arī viņš ir tur. Tāpēc sirdsapziņa nemaz neļauj atstāt novārtā savu opi :-)

Maniem bērniem tādas raizes atkritīs :D
Ar vīru runājām ka mūs abus ir jākremē un pelnus jaizber kaut kur jūrā vai tamlīdzīgi.

Sadie, tādu gan neeamu redzējusi dzīvē vai arī nepētu. To otrā rindā, kur akmeņi, tādi gan ir. Bet ka visur tas marmors? apmales veidā, tā plakani izskatās. Dzīvē varbūt citādāk.

Latviešu kapu kultūra ir mazliet dīvaina pasaules kontekstā. Ja dzīvos kaut uz pusi tā apčubinātu un apciemotu kā mirušos :-D
Kapus neapmeklēju, mirušos var atcerēties un pieminēt arī citur. Apčubinu un apciemoju dzīvos. Mirušajiem tik un tā ir vienalga- viņi atrodas citur.

Man ir bijis dikti zīmīgs sapnis, no rīta skriešus skrēju uz kapiem un iemesls bija arī acu priekšā. Skan, protams, muļķīgi, bet neviens no mums nezina, vai mirušajam to vajag vai ne. Mana pieredze rāda, ka vajag.
Bet vēl vairāk - to vajag man pašai, savai labsajūtai. Man patīk, ka ir vieta, kur varu aiziet.

The oat me
Nu un kas tur tik zīmīgs bija noticis?

Trīs vārdos - nācās visu kapu celt augšā.
Detaļas ja kādam interesē, pastāstīšu privāti.

Es jau vairākus gadus neesmu apmeklējusi kapus. Manuprāt, ir svarīgāk ikdienā atcerēties cilvēku. Ja tāda aizkapa dzīve eksistē, tad gan jau tā cilvēka dvēsele sajūt.

Kad aizbraucu uz dzimto pusi, kattreiz apciemoju vecmāmiņu, ja vien negadās ārkārtas apstākļi.

Es īsti nesaprotu šo kapu kultūru un esmu tā briesmone, kas uz kapiem neiet. Es uzskatu, ka mirušie dzīvo sirdī, atmiņās, emocijās, nevis kapu kopiņā. Pati arī gribētu, lai tad, kad būs pienācis mans laiks, es tiktu kremēta un pelni izkaisīti kādā man mīļā vietā.

Es īsti nesaprotu šo kapu kultūru un esmu tā briesmone, kas uz kapiem neiet. Es uzskatu, ka mirušie dzīvo sirdī, atmiņās, emocijās, nevis kapu kopiņā. Pati arī gribētu, lai tad, kad būs pienācis mans laiks, es tiktu kremēta un pelni izkaisīti kādā man mīļā vietā.

+
Bija slinkums rakstīt, gaidīju šādu komentāru. :)

Es vispār neapmeklēju savu tuvinieku kapus. Man patīk staigāt pa nepazīstamām kapsētām, lasīt uzrakstus uz kapakmeņiem, esmu izstaigājusi visus Lielos kapus, Pokrova kapus, Gaujas ielas kapus. Braukt pie saviem mirušajiem tuviniekiem ļoti nepatīk, nekad to nedaru un nesaprotu, kāpēc tas būtu jādara. Ne tikai neredzu tam jēgu, bet man tas šķiet arī kaut kādā ziņā lieki. Jā, esmu domājusi, kā būs, kad nomiršu pati; ideālā variantā gribētu, lai mani kremē un pelnus izkaisa dabā, sliktākajā gadījumā ļoti ceru, ka uz mana kapa bieži nāks putni, kaķi un citi dzīvnieki, vēlams - ne cilvēki.

Braukt pie saviem mirušajiem tuviniekiem ļoti nepatīk, nekad to nedaru un nesaprotu, kāpēc tas būtu jādara.

Nu, lūk, te arī ir pierādījums tam, ka dažādiem cilvēkiem ir dažādi uzskati par to, ko sauc par kapu kultūru. Jā, man arī nepatīk latviešu paradumi kapos veidot mazdārziņus. Laikam vēl trakāk ir vienīgi krieviem, kuri uz kapiem sanes ne tikai milzu vainagus un ziedu pušķus, bet arī ierāmētas fotogrāfijas un mīkstās rotaļlietas. Ļoti patīk amerikāņu kapsētas, kurās kapa vieta sastāv no viena kapakmeņa un viena nolikta zieda. Viss. Taču, lai vai kā, es nesaprotu kā tas ir, kad cilvēks vispār ne redz jēgu, ne vispār saprot kāpēc vajadzētu braukt uz kapiem. Nē, es nevienu nenosodu, tikai izsaku savas domas. Pašai ir gadījies aizbraukt uz kapiem pēc 4-5 mēnešu ilgas prombūtnes. Priekšā vienmēr sagaida bēdīgs skats - netīri pieminekļi, novītuši ziedi, ar priežu skujām pilnas kapu kopiņas, vējā norauti, izmētāti zari. Es nezinu, iespējams, tiešām, lasot šo diskusiju un viedokļus, jāsaprot, ka esmu galīgi dīvains cilvēks, jo uzskatu, ka mirušie ir pelnījuši atdusēties sakoptā vietā. Un ar to es nedomāju fanātisku braukāšanu uz kapiem katru nedēļu, taču, kā jau te minēja, ja radinieki ir dzīvi, bet mirušo kapa vieta aizaugusi ar nezālēm un no pieminekļiem vairs nevar nolasīt mirušo vārdus, tas ir briesmīgi. Tāpēc liekas dīvaini, ka ir cilvēki, kuri var klejot pa svešiem kapiem, bet, ja runa iet par savu tuvinieku kapu sakopšanu kaut vienu, divas reizes gadā, atruna ir "nesaprotu, kāpēc tas būtu jādara." Uzskatu, ka ne viss, ko šajā dzīvē darām, mums nes kādu konkrētu labumu. Ir lietas, kuras būtu jāveic vienkārši tāpēc, lai izrādītu cieņu. Saviem bērniem, ja man tādi reiz būs, centīšos ieaudzināt tādu pašu attieksmi, jo, ja godīgi, man būtu kauns, ja es izaudzinātu cilvēkus, kuri, domājot par saviem ģimenes kapiem, pateiktu, ka nesaprot kāpēc vispār kādam vajadzētu tos apkopt. Manā uztverē tā nav cilvēcība, bet vienkārša necieņa.

jo uzskatu, ka mirušie ir pelnījuši atdusēties sakoptā vietā

Viņu tur vairs nav.
Nē, es viennozīmīgi neapmeklēšu savu radu kapu kopiņas. Man tas nešķiet svarīgi un vajadzīgi. Jo viņu tur vairs nav.

Esmu loģiska - zinu, ka cilvēks, man tuvs, dārgs, mīļš cilvēks, ir apglabāts. Zinu, ka pēc kāda zināma laika šis pats cilvēks šajā pašā zārkā pārvērtīsies skeletā. Un, ja veiktu ekshumāciju, tajā pašā zārkā es atrastu to pašu cilvēku, tikai nu jau citā formā un līdzībā. Tas IR tas pats cilvēks! Un viņš IR turpat, kur bijis kopš mirkļa, kad guldīts zārkā un apbērts smiltīm. Jā, tas vairs nav tas pats cilvēks kāds bijis un palicis mūsu prātos un atmiņās, taču tās ir atliekas no cilvēka, kurš mums bijis svarīgs un dārgs. Un, ja tuvinieki vairs neuzskata par vajadzīgu vismaz reizi gadā sakopt vietu, kur šis tuvinieks atdusas, tā vietā meklējot visādas atrunas, tas tikai liecina, ka vaina ir ne jau nespējā pieņemt tuvinieka nāvi, bet gan tajā, ka ir pārāk liels slinkums braukt uz kaut kādiem kapiem, lai sakoptu kaut kādu radinieku kapu kopiņas.
Piemērs no manas dzīves. Vecāmāte kopā ar savu māti sāka kopt pilnīgi nepazīstama jauna puiša kapavietu. Beigu beigās, ģimenei ģimeni uzmeklējot, atrada puiša radus ārvalstīs. Izrādījās, ka apbedītais ir jauns karavīrs, kurš jau n-tos gadus atpakaļ gājis bojā kaujā. Pagāja laiks un viņu pārabedīja Lestenes kapos, taču oriģinālā kapa vieta ar visu kapa kopiņu un pieminekli palika. Un jā, es, iesākusi savas vecāsmātes sākto, turpinu par to vietu rūpēties. Jā, es nepazīstu un nekad neesmu pazinusi to cilvēku. Jā, pat viņa kauli tajā vietā vairs nav. Taču es nespēju tā vienkārši pielikt visam punktu, ļaujot tai kapa vietai aizaugt ar nezālēm. Tāpēc, kā jau teicu, acīmredzot, visa sāls ir audzināšanā.

Un jā, es, iesākusi savas vecāsmātes sākto, turpinu par to vietu rūpēties.

Offtopic, bet ļoti cienījami no Tavas puses.
>>
Par tēmu - nezinu vai nosoda, bet kad dodos uz kapiem pamanu tos, kas ir aizmirsti. Neko daudz nepadomāju, jo ir citas domas galvā.