Mums ir garspalvainais tojs, paņēmām no radinieces, kura mēdza mazu esot atstāt pat uz vairākām dienām mājās vienu, jā pilni trauki ar ēdienu, paladziņi, bet... Redzot stresu kāds ir kad viņu atstāj, pierunājām suni uzticēt mums. Bērnība ir atstājusi sekas, mājās viens palikt nevar, kliedz, pat asaras birst (jā, jā dzīvnieks kā cilvēks raud). Tad nu kur varam ņemam līdzi, bet kur nevar paliek pie vecvecākiem.
Ļoti uzticams un mīļš. Vienīgi ir bailīgs no mašīnām un svešiniekiem. Nepatīk bērni.
Tojiem mēdz būt nopietnas muguras problēmas. Paši saskārāmies ar to ka paralizējās, ārsts cerības nedeva, bet ar mīlestību panācām, ka tpu, tpū jau vairākus gadus viss atkal labi. Iet pats.