TABU sarunu temati attiecībās

Mums īsti nav TABU tēmu, arī bijušie saprāta robežās ir sen izrunāti.
Man arī nav svarīgi, lai visos jautājumos sakrīt viedoklis. Viedoklim būtu puslīdz jāsakrīt tikai būtiskos un uz mums abiem attiecināmos jautājumos (ģimenes dzīve, bērni, dzīvesvieta u.tml), bet man absolūti nav svarīgi, lai mums sakrīt viedoklis bēgļu u.c. globālu problēmu jautājumos.
Vīram vienīgi nepatīk diskusijas par tēmu "kā būtu, ja būtu", man atkal bieži vien uznāk vēlme par šāda veida lietām padiskutēt.

Domāju, ka ir OK nerunāt par pilnīgi visu.
Mūsu attiecībās es esmu tā nerunātāja, jo daudzās jomās nejūtos tik kompetenta, lai izteiktu savu viedokli, līdz ar to par tām nerunājam.
Taču tas laikam ir nedaudz citādi kā nerunāt tāpēc, ka būs strīds, ja runāsim..

Izrunats ir viss, ari zinam par ex , tacu daleji. Nekad nestastitu intimas dzives aininas, sikumus vai svarigako emocionalo par bijuso viru. Man vins nebija tik slikts lai vinu ar kasdu tagad apspriestu, un ja tas ir sen bijis un izbijis. Turklat ta nav tikia mana dzuve sdala, bet vel kada cilveka kuru mileju. Tiesi tapat ka mani neinterese kas un ka smalkumos bijis manejam ar bijusajam, kadas pozas vai aks tur vel, nu pilnigi neinterese. Ka jau egoistei..

kas tas par attiecībām, kur temati par ko būtu jārunā ir tabu temati? es vienmēr ar savu otro pusīti esmu runājusi par visu un tieši tāpēc mums ir tik atklātas un sirsnīgas attiecības. mēs izprotam viens otru.

amsterdama, ja tev tas privātums ir tik svarīgs, tad lūdzu - esi tik privāta, cik vien vēlies un saki to arī līdzcilvēkiem. Lietas, kuras man ir lūguši neteikt - nesaku. Bet, ja man pajautā ikdienišķas lietas par manu bijušo un kāpēc mums neizdevās tas un šitas, lietas, kurās es biju iesaistīta - kāpēc es gan par to nevaru pateikt sev svarīgam cilvēkam (otrai pusei, mammai, draudzenei)?

kāda velna pēc, lai tas man būtu nepatīkami?

Atbilde saucas privātums! Esi par tādu dzirdējusi? Ja Tev tas nav svarīgs, tas vēl nenozīmē, ka arī citiem ir tieši tāpat. Līdz ar to būtu vietā savu otro pusi laicīgi pabrīdināt -zini, pirms stāsti man kaut ko personīgu par sevi, atceries, ka tas nepaliks starp mums. Ja man tas liksies svarīgi, izstāstīšu puspasaulei.

amsterdama - kāda velna pēc, lai tas man būtu nepatīkami? :D
Ja viņam šķiet svarīgi runāt par to ar savu tagadējo, tad kāpēc gan ne?

Es gan labprāt uzzinu par bijušajiem un pastāstu par saviem draugam, ja viņš jautā

Un Tev pašai būtu patīkami uzzināt, ka Tavs bijušais ar pašreizējo apspriež, piemēram, Tavas mineta veikšanas prasmes?

Es saprastu, ja nevēlētos pārrunāt tēmas, kuras ietver sevī kādu traumu un/vai, kur vīrietis vēlas paturet pie sevis kādu notikumu.
Manuprāt, par globālām tēmām ir jaizrunājas un pie tam jāsaskan pamatā. Ar cilvēku ar kuru Tu esi kopā katru dienu izdodas pārrunāt kaut ko interesantu, ja jau tik daudz tabu, tad karstākais temats būtu kolēģa nešpetnā rīcība vai sasodītais sastrēgums uz ceļa..?

Mums praktiski 1:1 kā Daenerys1.
Pamatā globālās lietās viedokļi sakrīt, bet ir jautājumi, kur viedokļi atšķiras, bet tas ir tikai normāli, ka katram ir sava nostāja kādā jautājumā.
Nevaru iedomāties, ka būtu kāda tēma par kuru nespētu runāt. Tas šķiet kaut kā bērnišķīgi vai cilvēkam kauns atzīt, ka viņš konkrēto tēmu nepārzina un viņam nav viedokļa.
Un nezināt arī ir labi. Galvenais tad pasaki, ka nezini, nevis lej ūdeni vai taisi drāmu.

Nerunājam par bijušajām attiecībām, jo uzskatām, ka tā ir pagātne un kas bijis, bijis - tas nav lieki jācilā. nerunājam arī par bērniem, jo vēl negribam tādus. Par visu pārējo varam mierīgi runāt, nav nekādu tabu.

Mēs esam diezgan daudz runājuši par bijušajām attiecībām, nav bijusi sajūta, ka to nevajadzētu pieminēt. Bet varbūt tas ir tāpēc, ka esam kopā jau kopš vidusskolas un abiem pirms šīm attiecībām bijušas tikai pāris īslaicīgas nenopietnas attiecības.
Tabu tēmu mūsu attiecībās nav, zinu tikai, ka draugam nepatīk runāt par vienu lielu nelaimi ģimenē, tāpēc neuzbāžos ar sarunām par to.

Runājam regulāri par politiku, notikumiem pasaulē, ekonomiku, zinātni utt. Neienāktu pat prātā nepieminēt tādas tēmas kā bēgļi un homofobija, jo man ir svarīgi, ka partnera viedoklis sakrīt ar manējo - nevarētu būt kopā ar rasistu vai homofobu.

Jo mazāk tabu jo labāk. Mums ir izrunāts praktiski viss ieskaitot visas attiecības ar bijušajiem.
Pie tam tas bija runāts sen, attiecību sākuma. Nezinu kas ir tie šaumīgie pagātnes noslēpumi, kas varētu sabojāt labas attiecības.
Ja ir mīlestība, tad tā visa vēsture ir galīgi nenozīmīga, kau vai eskortmeitene bijusī.

Mums attiecībās nav tādas tēmas, par kurām nedrīkstētu runāt. Abi viens otram uzticamies un stāstam visu, kas ir uz sirds. Protams, par bijušajiem īpaši nerunājam, bet nav tā, ka tā tēma ir aizliegta, vienkārši abi skaidri zinām, ka nav jēgas par to runāt un arī baigā vēlēšanās runāt par iepriekšējām attiecībām nav.
Protams, ir lietas, par kurām mums nav vienādi viedokļi, kas ir tikai normāli, jo negribētu satikt cilvēku, ar kuru man pilnībā viss domās sakristu, bet nu kaut kā esam iemācījušies respektēt tās atšķirības, citreiz ir tā, ka kāds piekāpjas, bet jebkurā gadījumā tas neaiziet tālāk kādā nopietnā strīdu līmenī.

Apdomā, cik bieži ikdienā atbildi uz argumentiem sākot ar vārdiem "man", "mans", "nepieņemu", "nezinu", "nevar", "jo", "es", "uzskatu" - un citi "pašsaglabājošie" vārdi.

Šī laikam ir mana problēma. Es arvien vairāk saprotu to, ka esmu ārprātā egoistiska. Tas mani skumdina... Es nevēlos tāda būt. Gribētos palasīt kādu grāmatu par šādu tēmu, liekas, ka tas palīdzētu sakārtot galvu. Ir ieteikumi?

Manās attiecībās (ar visām dzīvajām būtnēm) nav tabu tēmu. Jo mazāk tabu tēmu, jo grūtāk ievainojamas attiecības. Tavā vietā neuztrauktos par attiecībām, bet par savu personības atspoguļojumu. Nevēlēšanās ar Tevi runāt liecina par nespējubsevi pierādīt kā - stabilu, nosvērtu, lojālu, saprotošu vai piekāpīgu - personību. Ļaunākajā gadījumā visi kopā. Apdomā, cik bieži ikdienā atbildi uz argumentiem sākot ar vārdiem "man", "mans", "nepieņemu", "nezinu", "nevar", "jo", "es", "uzskatu" - un citi "pašsaglabājošie" vārdi. Ir būtiski diskutēt saglabājot savstarpējo cieņu. Mūsdienās to nemāk... Nu, daudzi. Tādēļ, vairums izslēdz diskusiju jau saknē.
1. Meklē līdzīgi domājošu
2. Veic korekcijas sevī

Īsti tabu tēmu nav. Runājam par visu. Piedomājot var arī nesakasīties.. bet to bija jāiemācās, pieņemot arī viņa atšķirīgo viedokli.
Viņam, kā vīrietim, līdz galam nav izprotama mana feministiskā nostāja (lasīt abstrahējoties no šī vārda samocītās slavas). Tāpat arī, piemēram, piesardzība pret austrumu izcelsmes vīriešiem... JO viņš ne saprot kā ir, kad *vajā* ar auto vairākus krustojumus un kā ir, kad tavu viedokli noniecina tādēļ vien, ka esi *skuķis*. Epizodiski stāstiņi, bet tādus vairs necilāju. Jo mani daļēji aizvaino, ka manis stāstītais vien nav gana pietiekams, lai viņš kļūtu mazāk liberāls savos uzskatos .. tomēr to cienu, jo pati daŗītu tieši tāpat :D Viena cilvēka pieredze, lai arī cik tuva, ir anekdotiska - ai arī var būt patiesa :)

Un jā, šobrīd tas viss nonācis tik tālu, ka runājām par ikdienas lietām, savām interesēm (filmas, mūzika, hobiji). Bet man gribas saturīgākas sarunas arī par nopietnākām tēmām.

Tad jau pati zini atbildi un rīcību, kas pašai labāk. :-)

Cepiens vietā.
.
Teiksim tā - ja Tev ir svarīgi ar savu otro pusīti apspriest arī tādas globālas tēmas, kā reliģija, bēgļi utt., bet viņam tas nav svarīgi, tad ir pamats bažām, vai vispār spēsiet uzturēt ilgstošas un mīlošas attiecības.
.
Tuvās un intīmās attiecībās ideāli ir apspriest abiem aktuālus jautājumus pat tad, ja viedokļi atšķiras.
.
Citādi jājautā - jums tās ir attiecības vai tikai kopīga gulta, ēdienreizes, dzīvesvieta, hobiji un vēl šis tas?
.
Katrā ziņā, mans uzskats ir, ka intīmās attiecībās runā par visu, ko abi vēlas, un klusē par visu, ko abi izvēlas neapspriest viens ar otru.