Ģimenes dzīves uzsākšana

Tava dzīve, tavi sasniegumi. Ko gribi tu?

Un Tu būtu gatava ziedot savu vēlmi profesionāli pašapliecināties tikai tāpēc, ka tam vīrieša izstrādājumam gribas būt lielā piķa pelnītājam ar kalponi, pardon, sievieti pie sāniem, kuras dzīves aicinājums ir berzt, šrubēt, šmorēt, dzemdēt un audzināt vīriešu izstrādājuma finansu impērijas mantiniekus?

Nezinu... Es itvisā sekoju savam vīram, bet arī izvēlējos es vīru, kuram vnk labs darbs mazā pilsētā bez nākotnes perspektīvēm nav “laimes pilnība”. Manējais gatavs iet kaut vai uz pasaules otru malu, lai tik kaut ko vairāk sasniegtu/iemācītos/apgūtu/iegūtu utt. Man uzdevums ir sekot un atbalstīt, tā teikt. Tavā gadījumā - es teiktu, ka tev jāseko saviem sapņiem, jo tikai tad būsi laimîga.

Pirmo reizi ar vīru (toreiz vēl draugu) pārcēlāmies uz Rīgu kopā, abi to vēlējāmies un tieši tāpēc, ka Rīgā ir lielākas iespējas nekā mūsu toreizējā pilsētā. Pēc dažiem gadiem vīrs izdomāja braukt pa vasaru uz ārzemēm pastrādāt. Sanāca tā, ka viņam piedāvāja tur palikt. Es tikmēr mācijos un strādāju Rīgā. Tā mēs nodzīvojām divus gadus, reizi 2-3 mēnešos tiekoties. Gandrīz visu to laiku biju pārliecināta, ka es uz ārzemēm nepārcelšos, bet bez viņa arī vairs nevēlējos dzīvot tur. Kad studijas gāja uz beigām, daudz par to runājām un tomēr izlēmām, ka braukšu pie viņa. Man bija labs darbs ar izaugsmes iespējām, tiko pabeigtas studijas, kuras es tā īsti vēl līdz galam dzīvē neesmu praktizējusi. Te jau dzīvojam mazliet vairāk kā pusgadu, man ir jāmācās valoda, lai atrastu darbu (viņam pietiek ar angļu valodu), joprojām ļoti skumstu pēc Rīgas.
Ko es ar to gribu pateikt - kādam no jums agri vai vēlu nāksies piekāpties ja vien vēlaties būt kopā. Kāpēc tikai tev ir jāpiekāpjas? Manuprāt jums jāskatās ir uz variantu, kur jums abiem ir labas iespējas, ne tikai tev vai viņam vienam. Rīgā noteikti arī viņš labu darbu varētu atrast.
Bet ja viņš tik ļoti grib palikt tur, bet tu tur nejūties labi un nav izaugsme, tad iespējams jums katram ir lemts savs ceļš.

Karjeru var izveidot jebkurā vecumā, ja ir izglītība, bet to īsto un vienīgo cilvēku līdzas atrast lemts ir vien retajam. Ja jūti, ka viņš ir tas īstais cilvēks ar ko kopā nosirmot, novērtē to!
Kādā specialitātē tev izglītība?

Kurā pilsētā Tu pati sevi redzēji, kad uzsāki šīs studijas? Pieņemu, ka tomēr jau tajā brīdī zināji, ka profesija Rēzeknē nebūs tik pieprasīta...

Karjeru var izveidot jebkurā vecumā

Par to es stipri šaubos. :-/

ka tam vīrieša izstrādājumam gribas būt lielā piķa pelnītājam ar kalponi, pardon, sievieti pie sāniem, kuras dzīves aicinājums ir berzt, šrubēt, šmorēt, dzemdēt un audzināt vīriešu izstrādājuma finansu impērijas mantiniekus?

Pēc kā Tu to spried? No autores rakstītā var saprast, ka viņš vienkārši nevēlas pamest labi apmaksātu darbu, kas, godīgi sakot, liekas diezgan cilvēciski :-/.
Citādi, MarijaL, diemžēl esi diezgan neapskaužamā situācijā, kurā, iespējams, būs grūti atrast kompromisus. Pēc Tava rakstītā, man rodas sajüta, ka jūties viņam parādā, jo viņš Tevi uzturēja un atbalstīja mācību procesā. Ja tā, tad tas ir saprotams, un personīgi es arī šo atbalstu augsti novērtētu. Vienīgi - vai tas ir tā vērts, lai atteiktos no saviem sapņiem? Iespējams, ka, ja paliksi ar vīrieti, atradīsi tomēr ceļu kā izpausties karjeras ziņā arī tur, kur esi (vai tuvējā apkaimē). Bet tikpat iespējams, ka, paliekot kopā, sāksi nepazināti/apzināti krāt rūgtumu un vainot vīrieti par savu izdarīto izvēli. Es ieteiktu atmest vainas apziņu un ļoti godīgi atbildēt sev, ko Tu pati tiešām vēlies, un rīkoties atbiltoši tam.

Un šīs ģeniālās atklāsmes, protams, parādijās tikai studiju beigās?

Pilsēta ir neliela, un man jau sen tajā ir par šauru, vienīgais, kas mani šeit turēja vija studijas un draugs. Mans mīļotais cilvēks ir vecāks par mani, viņam šeit ir stabils un labi atalgots darbs, un kategoriski vēlas šeit palikt.

Un tam noteikti nav nekāda sakara ar...
 

mani uzturējis mīļotais cilvēks

Ar to es nevēlos teikt, ka tev tagad ir pienākums palikt Rēzeknē vai vispār ar viņu, bet nu bitchy move

Nerātnā kā vienmēr kaut kādu sviestu kuļ. Tas pilnīgi normāli ka vīrietis negrib savu stabilo, labi apmaksāto darbu, visu iedzīvi sākt no nulles. Un tik pat normāli ir tas ka tu nevēlies tur palikt, bet gribi strādāt un attīstīties savā sfērā. Jums vienkārši nav pa ceļam.
Vienīgi jā...vai visu šo laiku ko pavadījāt kopā apmēram jau nebija skaidra katra nostāja? Vai tu atjēdzies tikai tagad, ka tur palikt negribi...?

Karjeru var izveidot jebkurā vecumā, ja ir izglītība, bet to īsto un vienīgo
Skan skaisti, bet realitātē ir tieši PRETĒJI.

Peekaboo1
Un kas Tev par daļu, kuļu vai nekuļu to sviestu - tāpat tas nebija domāts Tev. Un, cik atceros, arī citi mani sviesti nebija kulti Tev.

Vienmēr esmu gribējusi dzīvot Rīgā, jau no 7 gadu vecuma - man no sirds riebās mana mazpilsēta. Pārcēlos uz Rīgu studēt un paliku te dzīvot, uz mazpilsētu nepārceltos nemūžam, jo man tur ir par garlaicīgu. Vīrs ir no Pierīgas, pārcēlās dzīvot uz Rīgu, jo te viņam uz darbu braukt sanāk 2x tuvāk un viņam arī patīk Rīga. Teorētiski varētu pārcelties uz ārzemēm abi kopā, ja būtu labs piedāvājums. Uz ārzemēm mums ir vienāda gaume. Ar vīrieti, kurš dzīvo mazpilsētā, sevi nespēju iztēloties, aktīvajā randiņu periodā vnk. negāju uz randiņu, ja zināju, ka puisis ir no laukiem.

Ko tu un tavs vīrietis domā par tavu nodarbošanos, darba vietu, kad pabeigsi mācības, ja paliksi dzīvot Rēzeknē? Respektīvi, vai tiešām viņš tevi uzturēja un tu mācījies savu profesiju, lai pēc tam strādātu Rēzeknes Maximā vai nezinu, par biroja sekretāri mazā ofisā? Ja viņš tā apmēram to redz, tad es pajautātu, kāpēc iepriekš neko neteica, kāda jēga tad vispār bija šīm mācībām un tevis uzturēšanai (+var piebilst klāt, ka tāpat nāksies viņam nest lielo mamutu, jo cik nu var nopelnīt darot sīkos darbus mazpilsētā). Tāda gadījumā es tavā vietā no viņa ietu prom. Es nevēlētos iet uz darbu ar riebumu un tā visu dzīvi nodzīvot, zinot, ka ir lielāks potenciāls.
Ja viņš tavas studijas uzskatīja par hobiju un neliek tev iet pie kases strādāt (tēlaini izsakoties), bet gatavs tevi turpināt uzturēt, tad padomātu. Iespējams, ir kaut kas, ko vari darīt Rēzeknē un kas tev vairāk būtu kā hobijs vai to, ko tu darītu ar prieku, vai kas kaut kā saskan ar tavu izglītību. Iespējams, ir variants turpināt izglītoties vai izpausties radoši vai tml. Varbūt var atrast darbu tuvākajās pilsētās (un tu tur vari nokļūt ar mašīnu) vai darbs no mājām. Grūti teikt nezinot tavu studiju jomu, bet nu respektīvi, tāda laimīgas mājsaimnieces dzīve, ko uztur vīrieša lielais mamuts. Šādā formātā man personīgi tas varētu būt pieņemami, bet tas kā kuram.
Nu un pēc atbildes, kā viņš iedomājas jūsu dzīvi pēc tavu studiju beigām, ko viņš ir iedomājies - ko darīsi tu, kāds būs jūsu budžets utt tad arī skatītos un runātu. Galējā variantā pamestu.

Dikti mēle niez pajautāt -kā tas nākas, ka Jūsu augstskolā ir tik īpaša mācību programma jomā, kurai Rēzeknē nav nekādu tradīciju? Tik ļoti nekādu, ka nav vērts pat noziedot kādus sešus mēnešus, lai pamēģinātu atrast sev kādu nodarbošanos attiecīgajā lauciņā savā pilsētā? Kas tad šo programmu vispār pasniedz, ja vietējie no šīs jomas neko nesaprot? Speciāli no Rīgas pieaicināti pasniedzēji?

Ko tu un tavs vīrietis domā par tavu nodarbošanos, darba vietu, kad pabeigsi mācības, ja paliksi dzīvot Rēzeknē? Respektīvi, vai tiešām viņš tevi uzturēja un tu mācījies savu profesiju, lai pēc tam strādātu Rēzeknes Maximā vai nezinu, par biroja sekretāri mazā ofisā? Ja viņš tā apmēram to redz, tad es pajautātu, kāpēc iepriekš neko neteica, kāda jēga tad vispār bija šīm mācībām un tevis uzturēšanai

A varbūt viņam vēl skuķa vietā izveidot viņai karjeru tādu, kā viņai gribētos. Citādi sāk likties, ka viņš tā kā neņem savu sievieti par pilnu! It kā nepietiktu jau ar to, ka viņš neizrādā absolūti nekādu sajūsmu par ideju pamest labi iekārtotu dzīvi, lai testos skuķim līdzi uz Rīgu pēc rozā sapnīšiem!:)