Kā?

JaneDavis!
Tu cilvēka spēju definīcijā uzsver, ka spējīgs cilvēks var kaut ko sasniegt bez sabiedrības līdzdalības. Tu sabiedrību aplūko vienīgi pozitīvā lomā, bet esi izslēgusi būtisku parādību, kad sabiedrība spējīgam cilvēkam traucē, kā dēļ spējīgs cilvēks savas spējas var nerealizēt vispār. Protams, var jau definīcijā iekļaut arī to, ka spējīgam cilvēkam nepieciešams vajadzības gadījumā pretoties sabiedrības spiedienam, taču es tādu definīciju neizmantoju.
..

Kas tiek skaidrots ar "saprātīgs cilvēks"?

Cilvēks ar relatīvi lielām prāta spējām. Spējas var izpausties ne tikai prāta ziņā, bet, piem., mākslā, dziedāšanā, akrobātikā u. tml. Saprātīgs (bet ne katrs spējīgs) cilvēks apzinās savas problēmas un zin pareizo risinājumu.
..

Tad var aizdomāties par to, vai laimes regulācija un regulēta laime ir tiešām patiesa? Jo tā tomēr ir ar prātu filtrēta sajūta, kamēr reālā laime ir izjusta, momentāla, neapzināta, dabīga un strīdīgi, bet reāla.

Te arī ir klupšanas akmenis. Vai Tu esi pierādījusi, ka existē tā saucamā reālā pasaule? Ja tā būtu, tad Tu noteikti būtu saņēmusi vismaz Nobela prēmiju! :) Tur jau tā lieta, ka varam būt droši vienīgi par to, ka visa pasaule ir cilvēka apziņā. Vai tā existē arī ārpus apziņas - to neviens nezin un varbūt nekad arī neuzzinās. Tāpat ir arī ar to laimes sajūtu - jogas meistari var justies pārlaimīgi uz līdzenas vietas. Manis aprakstītais gadījums ir mazliet tuvāk zemei, jo tajā laime tiek izjusta uz savu spēju apzināšanās bāzes. Tiek noignorēta vienīgi nomācošā ikdiena. Pilnībā gan laikam nebūtu labi to noignorēt, jo tā būtu sevis mānīšana.

Manuprāt, laime ir ļoti neobjektīva un no ikdienas reālijām maz atkarīga lieta. Esmu mocījusies ar depresiju, viss dzīvē objektīvi skatoties bija lieliski, bet man gribējās būt beigtai. Kas pie vainas? Ķīmisks disbalanss smadzenēs. Atrisināju to disbalansu, un sāku justies labāk. Pat tad, kad objektīvi viss bija pakaļā, man bija vieglāk saglabāt optimismu.
.
Dopamīnam un seratonīnam un citiem ķīmiskajiem savienojumiem ir lielāka ietekme uz laimi, nekā spējām, naudai un mīlestībai.
.
Manuprāt. Uz Nobela prēmiju nepretendēju, pētījumus neesmu veikusi.

Novērtēt labās lietas ir iespējams tad, kad labas lietas ir. Ja labo lietu nav, vai tās ir minimālas - ar varu kaut kādu novērtēšanu sev neuztiepsi. Un lasot tavus snxx komentārus, man šķiet, ka varbūt tavā dzīvē tā īpaši daudz novērtējamā nav. Es arī uzaugu nabadzīgā ģimenē un neko daudz nenovērtēju, jo nekā daudz jau nebija. Skatoties atpakaļ, novērtēšana nāk tikai ar darbu, ko tu ieguldi novērtējamu lietu sasniegšanā. Kā rakstīji, tu iekļuvi skolā ar stipendiju, un tev tas lika justies labāk, jo varēji iegūt arī lietas, kas tev iepriekš nebija un izmainīt dzīvi uz labo pusi. Izvirzi kādu nākamo mērķi, piemēram, budžetu kādā universitātes programmā, un sāc strādāt pie tā, lai tu nonāktu pie šī mērķa. Neapmierinātība ar savu dzīvi nav tikai nespēja būt pietiekami lamīgai par tām drupačām, kas tev ir. Bieži tā izriet no apzināšanās, ka tas, kas tev ir, nav īpašas novērtēšanas vērts.

57days
Liela daļa taisnības Tavā komentārā ir, vienīgi, mans subjektīvais viedoklis - tas disbalanss smadzenēs tomēr veidojas arī apkārtējās vides ietekmē un to, cik notrullināti katrs dzīvo. Cik daudz cilvēku izaugot svētkos vairs neizjūt nekādu svētku sajūtu un nostaļģiski atminas par bērnību. Kad viņiem sīkāk pajautā, kur notika tas pārrāvums, nereti atklājas, ka te vienu, te otru, te trešu gadu svētkus kā tādus svinēt neizdevās un vēl nāca klāt citas pieaugušo problēmas, kas beigu beigās palēnām nosita to svinēšanas sajūtu. Un tā rodas stāsts par "laimīgajiem dzērājiem". Jautājums - vai viņiem ir vēl atpakaļceļš?