Kas vispār ir skaudība?!
Sajūta, kura rodas attiecībās ar citu cilvēku-viens izjūt skaudību par to, kas ir citam (materiāla vai nemateriāla lieta), un kura šim cilvēkam nav vai nepiemīt. Bet to gribētos.
Es neiedziļināšos visos psihiskajos procesos, kā tas notiek, bet šajā rakstā vēlos sniegt vienu noderīgu ieteikumu, kā ar to tikt galā ikdienā. Dalīšos ar savu pieredzi un to, kā to izprotu, un pie kādiem secinājumiem esmu nonākusi.
Skaudības mērķis- iegūt to, kas ir otram. Pie tam arī otra nozīmi devalvējot klusībā pie sevis vai arī skaļi viņam aiz muguras- tas rada atvieglojumu tā teikt “skaudējam”.
Jo vairāk cilvēkam skauž, jo vairāk viņš ir pārliecināts par savu bezspēcību un nespēju saviem spēkiem sasniegt to, kas ir citiem.
Skaudība rodas tikai tad, kad cilvēks sevi ar citiem salīdzina. Un salīdzināšana nekad nestrādā par labu salīdzinātājam. Tā rada nepilnvērtības un netaisnības sajūtas.
Gribot negribot mēs ik pa laikam mēdzam sevi salīdzināt ar citiem, it sevišķi, kad visu, kas cilvēkam ir, iespējams parādīt sociālajos tīklos, radot krietni greizu priekšstatu par sevi. Tas noteikti zināms ikvienam. Šis tad ir arī brīdis un vieta, kur skaudība var rasties- sekojot līdzi daudz un dažādiem cilvēkiem un salīdzinot sevi ar tiem, nezinot neko vairāk par viņu reālo dzīvi, problēmām, un lielajiem pūliņiem, kas ieguldīti, lai fotogrāfija taptu tāda kā ir.
Esmu dzirdējusi, ka mēs parasti salīdzinam sevi ar tiem, kuri, mūsuprāt, ir apmēram vienā līmenī vai nedaudz augstāk mūsu acīs, nekā mēs paši- kritēriji pēc kā mēs ierindojam cilvēkus līmeņos ir dažādi un ļoti subjektīvi, bet tie eksistē.
Piemēram, man būtu grūti just skaudību pret Romānu Abramoviču, jo es sevi neiedomājos viņa vietā un būt kā viņš vai viņa sieva, nemaz negribētu. Līdz ar to nejutīšu skaudību pret viņiem.
Bet krietni vieglāk tā var uzplaiksnīt starp draudzenēm, paziņām, starp kolēģiem, cilvēkiem sociālajos tīklos, kuriem seko, starp radiniekiem utt, kuri ir krietni mums tuvāk, kuri dzīvo līdzīgi kā mēs, bet tomēr atšķirās no mums. Šī ir vieta skaudībai, ja es to neapzinos. Salīdzinot sevi, cilvēks sāk justies kā neveiksminieks, tāpēc rodas vēlēšanās meklēt negatīvo otrā. Tā rodas aprunāšanas, baumas un tamlīdzīgas destruktīvas darbības.