Sports vidusskolā bija, atvainojos, huiņa. :D nu riebās, ka vērtē tevi pēc tā, cik reizes no 10 iemetīsi bumu grozā, tāda atzīme. Nu kāds tam sakars... vai cik tālu bumbiņu, aizmetīs, vai cik ātri 100m noskries. Manuprāt, tādas lietas vispār nav jāvērtē ar atzīmi. Tieši tā iemesla dēļ, ka man riebās un nepadevās nekādi sporta veidi skolā, un ar centību knapi vilku sekmīgu atzīmi, vidusskolā aizgāju pie ģimenes ārstes un viņa man uzrakstīja zīmi, ka sportā varu nepiedalīties. Neko nenožēloju, nīkule arī nejūtos. Tagad, kad skola sen jau aiz muguras, aktīvi eju uz svaru zāli, trenējos, jā, varu atspiesties 30x vai pievilkties pie stieņa, bet es tajā nekā mērā netieku vērtēta un es to daru priekš sevis un man patīk. Tās visas sporta spēles - basketbols, volejbols, tautas bumba riebjas vēl šobrīd un neko no tā nedaru. Visticamāk nepatīk arī tāpēc, ka skolas laikā radās riebums pret to, ka varēju sēdēt ar savu divnieku, jo nevarēju pārservēt pāri tīklam bumbu.