Bildināšana

Nu cena augstāka, pareizi, kopdzīvei varbūt stilīgi, ka tādu reģistrējam un tā varam, nezinu.

Hmm, nu diez vai kopdzīves likums iekļaus iekšā noteikumus par pūru, uzticību utt..

Tur ir mantiskās attiecības - tas ir pūrs, pārfrāzējot citos vārdos. Ka cienīs, ņems vērā vai kas tāds arī esot domāts. Un uzticība un viss pārējais attiecībās tad nepastāv? Diez vai.

Macaw, kopdzīves likums primāri domāts, lai homoseksuāli cilvēki varētu reģistrēt savu "laulību", uz heteroseksuāliem cilvēkiem tas tikai oficiāli tā kā attiecas, doma jau tur tā par homoseksuāļiem.
Bet es tev piekrītu par to, kā var neprecēts pāris zināt, kā jūtas precēts - smieklīgi, jo atgādina, kā bērnu diskusijās mammas saka "kad tev būs bērni, tad sapratīsi..", "tu nevari diskutēt, jo tev nav bērnu" utt.
***
Starp citu, manuprāt, vistrakāk ir nevis dzīvot 10 gadus bez laulības, bet dzīvot bez laulības ar bērnu (vienalga cik gadus). Ārlaulības bērns man šķiet tiešām traki, lai cik veciski tas neskanētu.

Civillikuma ir daudz par pūru utml lietām. Ok, neatceros, vai tieši par pūru, bet, piemēram, par pirmslaulību dāvanām vai saderināšanās atcelšanu. Daudzi to visu nemaz nezina, es arī nezinu, kurs to būtu mūsdienās izmantojis :D bet civillikums jau vecs.

acidpauli, ā, to aizsākumu nezināju. Ja visa tā vēsture bija par homoseksuāliem cilvēkiem, tad jau vispār dīvaini. Tur vismaz ir sakars tam un savā ziņā loģika, jo citādāk nevar jau.
Bērns bieži vien cieš tādās attiecībās, kas nav sakārtotas likuma priekšā, valsts priekšā - protams, briesmas var būt arī pirms tam, gan pēc tam, tomēr garantija un iespēja tiek dota - arī visi nešķiras, bet nu lai kāda pārliecība būtu par jebko (partneri, slimībām utt.), nu nevar būt 100% drošs.

Es protams neatbalstu bērnu dzemdēšanu bez laulībām (bet arī nenosodu), bet īsti nesaprotu, kas tur ir tik traks, ja bērns ir, bet precējušies nav? Kas tieši nosaka to trakumu?
Ja es būtu palikusi stāvoklī pirms laulībām, tad uzreiz noteikti neprecētos, tas man šķiet vēl muļķīgāk, mesties uzreiz precēties ar lielu vēderu. Bet katram jau savs.
Man būtībā ir vienalga vai cilvēki precas vai nē, vai dzemdē bērnus laulībā vai ārpus tās, bet tracina klausīties kā mēģina iestāstīt visādas pasakas un uzvesties stilīgi.

Un runājot par baidīšanos precēties, jo tik daudzi taču apkārt šķiras pēc laulībām (suņa murgi). Laulība neizšķir ģimeni, bet gan tieši nostiprina, ne tikai juridiski.

Hmm, nu diez vai kopdzīves likums iekļaus iekšā noteikumus par pūru, uzticību utt..

nu, ja no šāda viedokļa paskatās, tad hm, nu ļoti moderna laikam pasaule kļūst.. es laikam tam līdzi netieku, jo nevaru īsti saprast kā var negribēt to visu pura lietu, uzticību, dzīvošanu kopā, rūpēšanos vienam par otru un citu civillikumā uzskaitīto, bet tajā pašā laikā gribēt kopdzīves likumu kas regulēs mantiskās attiecības. Tas no sērijas negribu uzņemties atbildību (civillikuma noteiktos pienākumus un tiesības) , bet gribu uzņemties kopdzīves likumu (tikai tiesības nevis pienākumus). Man tas liekas dīvaini.. baigā jau ģimene. Tikai tiesības uz visu kas pienākas otram, bet nekādu pienākumu..

Nu man tāds uzskats visu mūžu bijis, ka ir traki būt ar bērniem bez laulības. Protams, citiem to neuzspiežu un man ir draudzenes ar diviem bērniem un tikai "draudzeņu/draugu" statusā, bet es vienmēr esmu zinājusi, ka pati tā nevēlos. Man tas šķiet necienīgi pret sievieti un bērnu. Turklāt bērns manā skatījumā ir daudz lielāka atbildība nekā laulības. Rodas daudz jautājumu par cilvēku vērtībām un mērķi radīt bērnu un būt kopā viens ar otru.
Ja es tagad paliktu stāvoklī, es vispār taisītu abortu, jo bērns nav manos plānos tagad ; bet, ja būtu tuvos plānos, sanācis šāds negadījums, taču būtu vēl neprecēta, tad ietu uzreiz precēties.
Taču saprotu, ka manas domas ir vecmodīgas.

Tas no sērijas negribu uzņemties atbildību (civillikuma noteiktos pienākumus un tiesības) , bet gribu uzņemties kopdzīves likumu (tikai tiesības nevis pienākumus).

Tas no sērijas negribu uzņemties atbildību (civillikuma noteiktos pienākumus un tiesības) , bet gribu tikai bonusus kas pienākas no otra (kopdzīves likuma tiesības bez pienākumiem).

Selīna, cilvēki ir ļoti dažādi, tāpēc viens regulējums nevar derēt visiem un, manuprāt, tikai normāli, ja valsts priekšā ir iespējas un tiesības dzīvot tā, kā katrs uzskata par sev labāko variantu (citu likumu ietvaros, protams).
Starp citu, zinu pāri, kas nedzīvo kopā, bet ir precējušies 10+ gadus. Likuma priekšā viņu laulība nav pareiza, bet viņi tā jūtas labi.

kopdzīves likumu kā tādu un par tekstu no citas lietotajas, ka laulības ir morāli novecojušas.. reāli kopdzīves likums ir tieši tas pats, kas laulība.. atšķirība, ka notāri varēs naudu nopelnīt un nebūs kā tagad - tik šausmīgais un grūtais ceļš dzimtsarakstu nodaļas gaiteņos pa 14 eur.

Tas nav viens un tas pats. Vecajā labajā wikipedia ir vesela sadaļa par laulībām (angļu valodā) un ko tas nozīmē. :D Rituāli, garas penteru runas. Sieviešu un vīriešu tiesības utt. Protams, Latvijā nav tik aktuāli, bet tā padarīšna ir sākusies no seniem laikiem, kad laulības bija darījums, nevis divu brīvu cilvēku vēlēšanās būt kopā. Un tas man liekas nedaudz "crazy".
Palasot to likumu tur tik pašsaprotamas lietas sarakstītas, bet laikam citādāk nevar, jo daudziem nav skaidrs, kas ir harmoniskas attiecības un kopdzīve...

Tā atšķirība jau ir: kopdzīves likums - lai paliekam draugs un draudzene, partneri un citi nosaukumi, laulība - vīrs un sieva. Kas tad liek negribēt mūsdienās tā saukties? Laulības jau arī nav kā senajos laikos, kopdzīves likums tam gan tuvojas. Tikai redzu bailes, traumas, aizspriedumus, prātā emocionālas problēmas, kā tad nu tā, jo laulības ir šis un tas. Nav domāts nicinoši, bet man nerādās cits būtiskāks faktors, jo pārējais ir diezgan tāds pats vai ja labi grib, tad interpretējams ar ''atrunām''.

Nē, nu daži jau tāpat pēc pusgada sasaucas veikalā ''sieviņ, nāc šu, nē, vīriņ, šitā zive labāka''.

nevaru īsti saprast kā var negribēt to visu pura lietu, uzticību, dzīvošanu kopā, rūpēšanos vienam par otru un citu civillikumā uzskaitīto

Sanāk, ka pirms tam, kaut vai randiņošanas periodā vai pirms ir izteikts bildinājums, tu biji neuzticīga, nerūpējies un par to otru savu cilvēku tev bija pofig, bet kā bildināja un apprecēja viss mainījās par 180 grādiem? Ļoti interesanti, ka tas viss ir iespējams, tikai tad, kad abi cilvēki ir pakļauti likumam.
Man gan, kā mēs sapratām, ka esam pāris, vēl vidusskolnieki būdami, viss bija nopietni. Rūpes, uzticība, vēlēšanās dzīvot kopā. Mums tas viss saprotams bez likuma.

Pilnīgi neloģiski šķiet argumenti par saukšanu vienam otru par vīru un sievu, bet laulības nevajag. Kāpēc? Jo patiesībā negrib būt vīrs un sieva, bet saukties grib? Laikam baigais bubulis tā laulība, visādas lietas pēc tam notiek un tā.

Sanāk, ka pirms tam, kaut vai randiņošanas periodā vai pirms ir izteikts bildinājums, tu biji neuzticīga, nerūpējies un par to otru savu cilvēku tev bija pofig, bet kā bildināja un apprecēja viss mainījās par 180 grādiem?

Manuprāt viņa runā par likumu, pēc kura Tu dod zvērestu, ka apņemies to darīt. Attiecībās tu to tāpat dari jā, bet likuma priekšā, tu esi devis zvērestu, lai to visu pildītu.

Bet tas ir pašsaprotami, kāpēc jādod zvērests? Tas sanāk, ka tas nav pašsaprotami un tie cilvēki, citādāk nevar sevi kontrolēt, jo tas kaut kā tura tevi grožos. Ja tā, tad kāda jēga būt kopā, ja tu nesaproti elementāras lietas un vajag likumu, lai to saprastu.

Bet tas ir pašsaprotami, kāpēc jādod zvērests?

Ne vienmēr ir pašsaprotami, ka tu cīnīsies un pastāvēsi par šīm attiecībām un ne visis spēj dot šo zvērestu. Ne velti vīrietis/sieviete negrib precēties, bet kopā grib būt un rūpējas, gādā un nekrāpj. Bet varbūt nav līdz galam pārliecināti, ka ir gatavi uzņemties to uz visu dzīvi.
Nevar jau atbildēt par visiem, bet man laulības kā tādas bija ļoti svarīgas, ne tikai juridiski, bet arī emocionāli. Katram jau ir savas vērtības un tās nevar saukt par pareizām vai nepareizām. Katram ir savs domu gājiens kāpēc tā un ne savādāk.

Sanāk, ka pirms tam, kaut vai randiņošanas periodā vai pirms ir izteikts bildinājums, tu biji neuzticīga, nerūpējies un par to otru savu cilvēku tev bija pofig, bet kā bildināja un apprecēja viss mainījās par 180 grādiem?

kā tev tas tā varēja sanākt, ka man tā ir sanācis?
Es biju uzticīga, kopā dzīvoju, rūpējos un gādāju par attiecībām. Tieši tāpēc man nebija problēmu laulību reģistrācijas laikā pateikt jā vārdu un apliecināt, ka vēlos to darīt arī turpmāk. Es piekritu gan savām turpmākajām tiesībām, gan pienākumiem.
Protams, nejau likums nosaka mīl/nemīl, uzticas/krāpj vai taml., tomēr dīvaini liekas, ka kādam ir grūti paziņot pasaulei savu saistību ar otru tagadējā likuma robežās - jā, esmu gatavs piekrist būt uzticīgs, rūpēties un gādāt par ģimeni, tāpat man ir tiesības saņemt to un to un to.. kāpēc tik ļoti sāpīgi ir to paziņot un tik ļoti gribas to izlaist un pieminēt tikai to, kas pienākas, ja otrs slims/beigts vai taml. Kas īsti ir novecojis vārdos - uzticīgs, rūpēšos, dzīvošu kopā..