Piemēram, mani radi nesadarbojās ar VDK, bet arī nepretojās režīmam un kopumā bija visai apmierināti ar toreizējo iekārtu, kā prata, tā dzīvoja. Arī latvieši.
Tieši tā, jo pārsvarā visi jau bija dzimuši paši PSRS laikā un citu dzīvi nezināja, savukārt viņu vecāki bija pieredzējuši karu, represijas, izsūtīšanas un tāpēc zināja, ka jāklusē, lai dzīvotu.
Par stukačiem runājot, es no mazpilsētas, tur visi tāpat par visiem visu zināja. Manai mammai ilgus gadus bija jāstrādā vienā darbavietā ar veceni, kas bija ielikusi nostučījusi izsūtīšanas sarakstos viņas vecākus (par laimi, bija citi, kas paziņoja, ka brauc pakaļ un viņi paspēja noslēpties mežā). Tā vecene mammai visus gadus mieru nelika, ņirdza sejā, savu varu apzinājās. Līdz 1991. gadam. Pēc tam šī ar sirdi aizgāja. Arī, acīmredzot, pat sapņos nebija rādījies, ka atgūsim neatkarību.