ko citi padomās

Man it kā vienalga. Toties nekad nevarētu aiziet uz piemājas veikalu trenuškās un UGG kā man labpatīk staigāt, kad esmu privātmājā :-D vienmēr uzrauju virsū vismaz džinsas

Varu uz veikalu aiziet arī mājas drēbēs ja vajag, un palielam vienalga ko padomās. Biki neerti ir, ja satieku kādu pazīstamo.

Sveika. Tu vari izskatīties ideāli 24/7, tāpat atradīsies kāds, kurš pateiks, ka tu nemāki ne ģērbties, ne uzvesties :-D(t)(l)

Svarīgu cilvēku priekšā? Protams, ka nav vienalga! Ja konkrētā cilvēka viedoklis man ir svarīgs, tad loģiski, ka gribu, lai par mani doma pozitīvi.
.
Man hroniski sanāk kaut ko ne to pateikt. Tā ir drusku problēma. Izskats gan mani uztrauc stipri mazāk - mans izskats nav būtiska mana pašvērtējuma sastāvdaļa.

Jā, līdz vienā brīdī atvērās kaut kādas čakras, ka svarīgākais cilvēks esmu es pati, un ja kādam es nepatīk, vai tas ko es domāju, vai saku, var iet ieskrieties. Es neiešu izpatikt. :D

Cilvēki par citiem domā daudz mazāk, nekā varētu šķist. Iespēju robežās jau jācenšas neizpildīties muļķīgi, bet, ja arī gadās ko dumju pateikt vai ne tā apģērbties, tad daļa to varbūt nepamanīs vispār, bet pārējie aizmirsīs pavisam drīz.

kāda tik es neesmu gajusi uz veikalu! :-D:-D Man pilnigi vienalga!

Jo vecāka kļūstu, jo mazāk uztraucos ko citi par mani padomās.

Varu kaut mājas drēbēs aiziet uz veikalu, galvenais lai ir tīras:-D

Man tas ļoti ir atkarīgs no tā, kuri ir tie “citi”. Nesen vajadzēja novadīt workshopu grupai cilvēku, un nenoliegšu, ka man bija ļoti svarīgi, lai viņi ir apmierināti ar pasākumu, līdz ar to - mani. Darbā vispār es sevi prezentēju cilvēkiem, un daļa mani redz un uzklausa relatīvu īsu mirkli - un, jā, man ir svarīgi tas, kā viņi mani uztver. Protams, tas nenozīmé, ka es darîtu kaut ko ekstrēmu un sev izteikti neraksturīgu, lai tikai izpatiktu, bet tomēr līdz zināmām robežām es vēlos atvieglot komunikāciju, jo tas, savukārt, atvieglo manu darba dzïvi kopumā.
Tajā pašā laikā, es to nesauktu par kompleksiem, drīzāk sagatavošanos. Turklāt, ja esi dabiska, nemelo, zini par ko Tu runā (ja nezini, tad nemelo) un ieklausies otrā, tad vairāk jau neko izdarīt tā pat nevar. Tā kā jau te lïdzīgi teica, visticamāk visiem tā pat neizpatiksi, un, ja gadās “nolaist lažu”, tad gadās - nekļüdās tikai tas, kurš neko nedara. Kaut kā tā.

Piekrītu, ka tas ir atkarīgs no tā, kas par cilvēkiem. Jā, man ir vienalga, ko domās pretīmnācējs uz ielas dienā, kad man slinkums krāsoties, man ir vienalga, ko par mani domā kādas beibes un čaļi, kam esmu nodarījusi pāri utt :D Bet lai teiktu- man pie pakaļas, ja es kādam nepatīku, lai arī kurš tas būtu, nē, es tā nevaru, es esmu pietiekami gudra, lai izvērtētu, uz ko ir vērts atstāt labu iespaidu un ar ko var dzīvot pēc principa- ja kkas nepatīk, tavas problēmas :) Tā kā jā, es domāju, ka visam vajag pieet ar prātu un izvērtēt situāciju, nevienam nenāk par sliktu tomēr ik pa laikam pie sevis piestrādāt un iemācīties sevi pasniegt kā pienākas, kad ir vajadzība, bet ikdienā- jūties brīvi un neiespringsti, cilvēkiem atmiņa ir īsa :D

Agrāk kaut kā uztraucos, bet tagad necik. Uzvedos tāpat normāli, izskatos arī. Nevelku legingus bikshu vietā un mini svārkus, kas pakalju neapsedz nenēsāju.
Gadījumā, ja piem., nostiepšos kāda svarīga cilvēka priekšā- nu a ko padarīsi? Nenjemtu galvā u; miers.

Paldies jums! brīžiem man tiešām vienalga, bet uznāk brīži, kad sāku kompleksot, jo redz kaut kāds/a ne tā uz mani tramvajā paskatījās..

izvērtēt situāciju

Ishi, manuprāt, zelta frāze.

Kādreiz man tā bija, bet kādā brīdī sapratu, ka šis uztraukums ir par visām tām lietām, par kurām man pašai nav pārliecības, ka tās ir pareizas un es tās savā dzīvē tiešām gribu redzēt. Un šī personiskā nepārliecinātība vienkārši tiek ekstrapolēta uz citiem. Daudzas no tām lietām pārstāju darīt, un pēc kāda laika arī sapratu, kādēļ bija labi pārstāt. Citas (tajā skaitā ar darbu saistītas lietas u.tml.) iemācījos darīt labāk un mazāk slinkot, arī tas atrisināja daudz problēmu. Pēdējos gados šāds ''vai par mani domā labi vai slikti?'' vairs nav aktuāls.

Nu atkarībā, kas par situāciju, kas par cilvēkiem, kādu iespaidu jāatstāj.
Parastos gadījumos trenuškās vai mājas apģērbā varu aiziet uz lielveikalu. Nesen gāju pastaigā paelpot svaigu gaisu ar trenuškām, kas bija ievilkti garajos zābakos, paskats bija jocīgs. Uz darbu, kas it kā ir formāls, ģērbjos diezgan neformāli, bet tā, lai ērtāk (bet arī smuki). Pirmajā darba intervijā un, ja darbs tiešām prasītu formālu apģērbu, vilktu to. Uz randiņiem, ja ietu, censtos nepārspīlēt, kādu kleitu un tā, bet netaisītos divas stundas.
Vispār man ir tā, ka liels slinkums taisīties. Man patīk, kā izskatos uzkrājusies, bet nemāku vai ja sanāk, tad nepārāk labi, prasa ilgu laiku, tā kā to nedaru. Tāpēc man ir šis tas mākslīgs sejā (un nagi), bet nevaru saņemties nekam vairāk (piemēram, lūpu tonēšanai vai kā tas saucas), nezinu, ir vērts vai nav vērts. Tāpat zinu, ka uz solāriju jāiet, bet slinkums, pasmērēju paštonējošo.
Par uzvedību ir gan vairāk tā, ka uztraucos, ka kaut ko nepareizi izdarīšu. Diemžēl izeju atradusi neesmu. Vienīgais, ja uzlieku visām mīksto, tipa, nu un kas, ka atlaidīs, šis darbs tāpat nav labākais utt. Bet nav jau pārāk laba opcija tā domāt, manuprāt.

Ir bijuši gadījumi ar draudzenēm, kad saģērbjamies pilnīgi neadekvāti / smieklīgi un šādi ejam pa Rīgas centru, veikaliem..

Ir bijuši gadījumi ar draudzenēm, kad saģērbjamies pilnīgi neadekvāti / smieklīgi un šādi ejam pa Rīgas centru, veikaliem..

Cerams, ka sākumskolā.

Nē, pēc augstskolas beigšanas.

Ko par mani domā sveši cilvēki-man vienalga!:-D
Bet ja tas ir kāds svarīgs cilvēks, tad gan piedomāju pie izskata,uzvedības,utt.:-)