Man dažreiz liekās, ka es nekad nevarēšu atrast labu darbu un noturēties tajā. :( Šeit būs mana darba biogrāfija.
1) Strādāju par smaržu izplatītāju. Atlaida pēc trim nedēļām, sakot, ka es par maz pārdevu. Samaksāja par tam nedēļām 75 lati, neskatoties uz to, ka es katru dienu astoņas-desmit stundas staigāju pa ielām un reklamēju viņu produktus.
2) Aizgāju uz makšķernieku veikalu strādāt tur par pārdevēju. Darba devējs uzreiz ieraudzīja, ka es neko no tā nesaprotu un tas viss priekš manis ir viens liels tumšs mežs un teica, ka man vajag iemācīties kas ir kas. Bet nākamajā dienā, kad es sajaucu makšķeri ar spiningu, viņš mani atlaida.
3) Aizgāju uz datorveikalu. Tur es jau nostrādāju trīs nedēļas. Atlaida, nepasakot iemeslu. Domāju, ka es pārāk lēni mācījos – tāpēc. Samaksāja 135 eiro.
No vienas puses bija žēl no turienes aiziet, jo patika tas fakts, ka tur bija jāstrādā ar datoru un, respektīvi, varēju nedaudz pa klusam rakstīt savus blogus un pluss vēl bija vai-fais, tā kā varēju čekot sociālos tiklus. Un netālu vēl bija garšīga kebabnīca. Un pats darbs bija no 9 līdz 6, tā kā palika laiks, lai pēc tam aiziet arī uz dejam. Bet bija arī minusi. Lielākais no tiem bija milzīgs stress, kurš man rādās katru reizi, kad veikalā veidojas rinda no trim-četriem cilvēkiem un es nevarēju visus apkalpot.
4) Kādreiz mācījos par metinātāju un izgāju praksi rūpnīcā. Tajā praksē neko nemaksāja. Un priekšnieks, kad ieraudzīja manu šuvi, man pat pateica: „esmu gatavs tev maksāt tikai lai tu uz šejieni NENĀKTU!”. :-D Bet pati ironija bija tā, ka es tur strādāju ar vienu čali, ar kuru mēs kopā mācījāmies arodskolā. Un beigās, kad bija eksāmens, man ļoti paveicās: es uz dullo uzminēju atbildēs uz lielāko daļu no teorētiskiem jautājumiem, tāpēc, pat neskatoties uz to, ka es sūdīgi metināju, man izdevās nolikt eksāmenu – tieši pateicoties teorijai man tā kopīgā sekmē sanāca 5. :-D Un šeit ir pats jautrākais: tas, otrais puisis, kurš metināja labāk par mani, to eksamēnu nenolika teorijas dēļ. Ahaha, cik es pēc tam smejos. Bet darba devējs vienalga viņu pieņēma uz darbu, kaut gan viņš nebija nolicis eksāmenu, un maksāja viņam naudu.
5) Saku meklēt mazkvalificētos darbus, kur būtu vajadzīgi mācekļi. Aizgāju pēc viena tāda sludinājuma uz kaut kādu cehu Imantā, kur taisīja vārtus uz dzelzs durvis. Mani pieņēma. Bet pats darbs bija ļoti grūts no fiziska viedokļa. Mani kolēģi uzreiz sāka smieties par mani. Ļoti ātri es nenoturēju un nomētu zemē kaut kādu vārtu karkasu, par ko dabūju rājienu ar daudzstāvu lamu vārdiem. Pēc tam vajadzēja manu palīdzību, lai es palīdzu aiznest dzelzs durvis. Tās durvis bija ļoti lielas un man viena izslīdēja no rokam.
Es sapratu, ka tas ir tikai laika jautājums, kad es nometīšu tās durvis un uztaisīšu par invalidi vai nu sevi vai citus, kuri man palīdzēja nest tās durvis. Tur vēl bija tā, ka tās durvis bija saliktas vienā lielā rindā. Un dažreiz bija vajadzīgs paņemt kādas konkrētas durvis, kuras atrodas, piem., rindas vidū. Ja es nenoturētu tās, tad tā rinda nokristu, kā kāds domino celiņš. Un tās durvis iespiestu cilvēku, kurš atrastos starp tiem. Mani kolēģi smējās par mani, un uzdeva man retorisko jautājumu: vai es atnākšu rīt uz darbu? Es neatnācu, izlemjot, ka par 280 eiro tas ir pārāk liels risks.
6) Turpinot meklēt mazkvalificētos darbu, aizgāju uz restorānu, lai pastrādātu tur par trauku mazgātāju. Darba devējs bija nedaudz pārsteigts, ka es gribu strādāt šādā darbā. Es viņu pabrīdināju, ka man nav pieredzes, viņš teica, ka viss OK. Nākamdien sāku strādāt. Darbs bija tīri OK, bet nepatika ka tie šķīvi pēc ēdiena smird. Bet kaut kur pēcpusdienā, divas stundas pirms darba beigām tā maita pavāre izgāja no virtuves un pēc desmit minūtēm atnāca mans darba devējs un pateica, ka es pārāk lēni strādāju un ka nav vērts sevi mocīt. Vienu vārdu sākot, mani atlaida. Un neko nesamaksāja.
7) Mēģināju pieteikties strādāt internetveikalā ololo.lv, bet mani nepieņēma, jo viņiem bija vajadzīgi cilvēki ar auto tiesībām, kuru man nav.
Cilvēki šeit jauta: no kurienes man nauda, ja esmu bezdarbnieks? Vai tad tas ir tik grūti – salikt viens ar vienu? Man bija māte-invalīde. Es saņemu pabalstu par to, ka kopu aiz viņas. Plus viņai pie tam bija laba pensija, un tā kā viņa bija invalīde, viņai tā nauda nebija baigi vajadzīga, tāpēc viņa deva man kabatas naudu. Un es to naudu netērēju, bet vienkārši liku sev kontā. Pirkt ēdienu man nebija vajadzīgs, jo katrās brīvdienās man brālis uz nedēļu uztaisa lielu zupas un pilnu kartupeļu kastroļus (šeit jau radīju). Man sanāca iekrāt kaut kur ap trim tūkstošiem, kurus es iztērēju uz ceļojumiem un Hugo Boss apģērbu. Bet tagad mātes vairs nav un jauna nauda man vairs ne pienāk. Bet gribas jau aizbraukt uz Parīzi. Plus esmu single, tagad meklēju sev draudzeni, respektīvi, vajag naudu arī uz restorāniem. Un pat ja atmest meiteni, es pats arī gribētu kādu reizi aiziet uz restorānu, jo brālis katru brīvdienu taisa vienu un to pašu zupu, gribas kaut ko jaunu paēst.
Daudzi man jautās: un ko labu tu maki? Bet problēma ir tā, ka pat ar tām kvalitātēm, kuras man jau ir, es arī nevaru neko nopelnīt. Es maku labi rakstīt krievu valodā un man bija blogi dažādos forumos, pirms mani tur nobloķēja. Bet par savu rakstīšanu es saņemu trīs dolārus nedēļā, pārdodot rakstus freelance-biržās.
Man patīk filmēt video. Kad es tikko sāku ar to aizrauties, es nofilmēju vairāk nekā divsimt video gada laikā – tur bija gan filmu un grāmatu apskati, gan diskusijas par dzīvi, gan jaunumu apskati, gan travel vlogs. Pēc tam es samaksāju ap 50 eiro par reklāmu pie citiem blogeriem un vēl 750 par labu kameru, lai varētu filmēt 4K-kvalitātē un, attiecoši, pacelt video kvalitāti. Bet beigās uz doto brīdi pa diviem gadiem man sanāca dabūt tika 172 abonētājus.
Tagad sāku aizrauties ar fotografēšanu, kā modelis, un gribētos nākotnē ar to arī kaut ko piepelnīt, bet nez kāpēc, liekas, ka nekas no tā nesanāks. :(
Vienīgais mierinājums ir tas, ka tas viss – video filmēšana, blogu rakstīšana un fotografēšanas – atnes man morālo gandarījumu, tāpēc nav žēl iztērēto naudu un stundu.
Vēl es maku dejot salsu: divus gadus bija individuāla apmācība un vēl vienu gadu staigāju vienkārši uz nodarbībām. Kopumā nodejoju piecus gadus. Dažreiz bija ideja atvērt savu skolu – pat cilvēki (piem., mana friziere) man laiku pa laikiem uzmusināja to izdarīt. Bet tolaik es kopu aiz mātes un nebija tik daudz brīva laika. Bija viena meitene, ar kuru es toreiz draudzējos. Viņa labi dejoja un mums bija laba saprašanas cits ar citu, bet tagad viņa jau sen ir attiecībās un vairs nestaigā uz dejam. Pie tam viņai ir labi apmaksāts darbs – šaubos, ka viņu būtu interesanti mācīt dejot. Es varētu pasaukt citu meiteni, bet, diemžēl, esmu neatgriežami sabojājis attiecības ar ļoti daudziem cilvēkiem, kuri staigā uz salsu, jo savulaik daudz dirsu uz tiem Feisbukā. :(
Apkopojot visu augstāk rakstīto, man dažreiz ir tāda sajūta, ka es nekad nevarēšu atrast sev darbu un noturēties tajā. Vai man tā tikai šķiet? Cik JUMS vajadzēja laika, lai atrastu savu darbu? :-)
1066
