Nu jau piecas dienas dzīvoju ar milzīgu sāpi.
Draugs ar kuru kopā biju jau vairāk par gadu un 3 mēnešiem, no kuriem kopā dzīvojām pus gadu, pateica, ka vēlas šķirties.
Viss sākās ar to, ka iepriekš (vasarā) biju teikusi viņam, ka nedaudz pietrūkst mīļuma un uzmanības, uz ko viņš atbildēja saprotoši un teica, ka pie tā piedomās. Sestdien no rīta man atkal bija sakāpis un uznāca bimba par to. Viņš teica, ka padomās pa dienu par to (jo man bija paredzēti citi plāni). Atgriezos, kad viņš jau gulēja. No rīta piecēlās, trinās. Prasu - ko izdomāji? Un viņš saka, ka grib šķirties, jo man esot taisnība, ka viņš ir vēss pret mani, bet viņš to ir mēģinājis mainīt un tas viņam vairs nenāk no sirds. Vienvārdsakot nemīl vairs. Es protams sabruku... viņš teica, ka es esot viņam mīļš cilvēks, bet jūtas vairs nav tās pašas. Arī viņam tecēja asaras, bet nevarēja būt ne runas par lietu sakārtošanu. Šis lēmums šķirties principā nozīmēja, ka man jāizvācās, jo dzīvoju pie viņa. Tikko bijām gandrīz pabeiguši remontu, pagājušajā piektdienā jauno guļamistabu iekārtojām. Es dzīvoju ar domu, ka viņš ir tas īstais, ka man ar viņu būs bērni. Nesaprotu, kāpēc tik ilgi vilkt garumā, dot veltas cerības. Pirmdien un otrdien izvācu mantas, ar viņu tikai sasveicinājos, viņš vairs nemēģināja neko runāt. Šobrīd pati ar viņu nerunāju, jo man sāp. Bet es gribu viņu atpakaļ, pietrūkst. Vakar man bija paredzēta operācija, kad atveda uz palātu, cerēju, ka būs kāda ziņa no viņa, bet nekā.
Vēl nesen teica, ka mīl. bet tagad...
nezinu, ko gribu dzirdēt, bet ja nav nekā jēdzīga, ko teikt, tad nerakstiet.