Es sev esmu pamanījusi noslieci uz perfekcionismu jau kopš skolas laikiem.
Man prātā izstrādājies tas, ka visām lietām jābūt izdarītām perfekti. Man ir ļoti augstas prasības pret sevi, mērķiem un ārējo izskatu. Bieži vien pārāk augstas prasības, kuras nevaru nekādā veidā izpildīt un sākās teksti pašai pret sevi kā "esmu muļķe", "nevarīte", "nekad neko nezinu un nevaru izdarīt".
Piemēram bija situācija, kad vasarā mazgāju nu ķip ogu kastes, lai varētu sabērt novāktās ogas, visu laiku iekšēji bija sajūta, ka jāpārmazgā, ka būs slikti, ka tādās nevar tak neko bērt.
Atceros, ka skolā pildot mājasdarbus, burtnīcā nesmuki novilku kādu līniju, zdīrāju lapu un sāku rakstīt pa jaunam.. Tā ir katram svarīgākajam darbam, kā vienmēr izbesos, jo liekās, ka neesmu izdarījusi gana labi, ka esmu apsmiekls tikai,nevis lielā darītāja. Ir bijušas neskaitāmas situācijas, kad kaut ko izdaru, vienalga, draugs saka "ir labi" es reāli pasaku "jā, jā tikai komplimentu man izsaki".
Man šķiet, ka perfekcionisms kaut kādā mērā ir pat vajadzīgs. Taču nezinu kā būtu samierināties ar savām kļūdām, jo man viss liekas svarīgi un visam jābūt...perfektam. Esmu domājusi arī par psihologa apmeklējumu, bet pagaidām mans perfekcionisms nav ievedis dzīvi neceļos.
1022
