kā motivēt sevi darbam

Tadi ir tie studentu darbi:-/ Nekas iepriecinošs, nogurdinoši un garlaicīgi. Kā ar kolēģiem, ja labs kolektīvs, tad varētu būt vieglāk paciešams:-)

Nu ja jau tikai uz mēnesi, nav ko čīkstēt, tās jau nav mocības, bet gan gribasspēka problēma.

Tik tikko ienāca prātā,ka neesmu parakstījusi nekādu darba līgumu un ka tāda vispār nav. Vai varētu būt kādas problēmas ja nav darba līgums??

Bez līguma es nevienu dienu nestrādātu. Nav garantijas, ka tev samaksās vispār.

Man lūdza tikai iesniegumu uzrakstīt, kā arī iedeva lapu,kur bija jāuzraksta konta nr. uz kuru pārskaitīt naudu, bet par darba līgumu toč.. tikko tikai atcerējos,ka tādam tak arī jābūt

Nu tad gribas domāt, ka pēc tajā iesniegumā norādītajiem un konta nr datiem sagatavos Tev domātu līgumu un drīzumā iedos parakstīt.

Man kā motivācija bieži nodet domāšana par to, ko iegdāšos par to naudu. Un algas dienā vienmēr prieks, ka spēju kaut kā sevi motivēt un palēlām tuvojos mērķim. :-)

Pēc pirmās dienas uz kājām, loģiski, ka sāpēs, ja pirms tam pierasts sēdēt solā caurām dienām. Pirmā nedēļa būs grūtākā, pēc tam jau būsi pieradusi.
No personīgās pieredzes - ja visa diena jāpavada uz kājām, ir svarīgi, lai apavi ir tiešām ērti (Es izvēlētos skriešanas apavus, kas viņus tur aiz letes redz, toties kājām piemērotāk par kādām balerīnām, vai pasarg die's ko citu, vismaz man personīgi) un izvairītos no apģērba, kas kaut nedaudz spiež. Īpaši jostasvietā.
Motivācijai - visdrīzāk arī domātu, ko iesākšu ar nopelnīto naudu.

Tā ir, ja esi bijusi fiziski mazkustīga, tad uzsākot darbu kurš prasa nelielu fizisku slodzi, sāpēs viss, kāja, mugura, rokas. Tavā ķermenī ir atrofējušies, nenoslogoti muskuļi, tas ir nopietns signāls sākt ar sevi strādāt, lai pēc pāris gadiem nav jāsāk skraidīt pa daktera kabinetiem.

Studentiem darbu ir gruti atrast. Es jau mekleju darbu no Septembra, bet ta ari nav izdevies atrast, un ja ligums nav parakstits, tad var ari samaksat mazak neka solija. Lai gan parasti ieskaita visu naidu uz bankas kontu, tad ir jabut kadam ligumam, jo parasti dod aploksne neoficialo naudu. Kaut gan mazas naudas summas tagad man liekas, ka var noslept.
Esmu gajusi uz veikaliem uz intervijam, bet vibi mani nevelas nemt, jo viniem liekas, ka mana iegustamas profesijas parstavjiem nepatikot sada veida darbi, bet tad es nesaprotu tos darba devejus, kuri mani aicina uz interviju, ja CV ir rakstits kadu profesiju augstskola es apgustu.

Ja vajag naudu, tad ar motivāciju problēmas nerodas.
Es arī iesaku vilkt uz darbu sporta apavus ar amortizējošu zoli.

Strādā un mierini sevi - izmācīšos, un man vairs nebūs darbs uz kājām! (Lai gan man ar izglītību joprojām ir darbs uz kājām).

Sēdošs darbs arī nav nekāda medusmaize, spranda sāp.

Vislabākais darbs ir darbs kurš tev patīk, un tad ir vienalga vai stāvi kājās, sēdi, locies vai stāvi uz galvas.

Kas varētu motivēt? Apziņa, ka ir jāiespringst šo vienu mēnesi, savukārt pa šo laiku sapelnīsi naudiņu kādam mazam sapnītim.

Un kāda tev motivācija bija, piekrītot šai haltūrai? Nauda, protams. Tas taču tikai viens mēnesis- nav jau tā, ka tagad uz visu dzīvi esi nolemta stāvēt kājās un saiņot dāvanas. Gribi piepelnīties, pieciet. Negribi- ej prom.

Mugura sāpēs tikai pirmo laiku. Atceros savus pirmos darbus, kas bija uz kājām.. pirmās dienas bija trakas. Noteikti vajag ļoti ērtus apavus.