Karjera, kas ir iekšējā aicinājuma realizācija dzīvē un apzināta izvēlē, noteikti nav brīvības zaudēšana. Brīvību 'karjerā' zaudē tie, kas karjeru veido nevis sev par prieku un realizējot savu potenciālu, bet sabiedrības spiediena, priekšstatu, stereotipu un paša iedomu ietekmēti par parrrrrrreizo karjeru un tās virzību.
.
Egoisms - tad, kad to bērnu cep augšā savtīgu motīvu vadīti, ne tikai apzinātu, bet arī neapzinātu savtīgu motīvu - un līdz ar to aizslēptu aiz skaistiem saukļiem savas sirdsapziņas apklusināšanai. Lai būtu, kas ūdens glāzi pienes dzīves izskaņā, lai vecumdienās nebūtu vientuļi, lai pieturētu dzīvesbiedru, lai radu tantes liktos mierā ar 'kad būs bērns' un 'kad būs brālītis / māsiņa', lai kliedētu savu vientulību, lai... - utt. utjpr.. Bērns (un jebkas cits), kas radīts kā divu pieaugušu indivīdu kopīgs piepildītas mīlestības auglis, nav un nebūs egoisma produkts - un tādam bērnam pieaugušajā vecumā dzīves ceļš būs daaaaaaudz vieglāks, gludāks un taisnāks, nekā bērnam, kas radīts un audzināts melu, izlikšanās un ilūziju atmosfērā.
.
Un vispār - būt par māti un tēvu arī ir karjera. Apzināti izvēlēta karjera gadu divdesmit garumā. Ja bērns (bērni) ir gribēts, radīts, gaidīts, sagaidīts un audzināts ar visu sirdi un dvēseli mīlestībā un priekā, nevis lai izdabātu radu tantēm un vispārpieņemtajām sabiedrības normām un rāmjiem, tad tas nav ne slogs, ne laimīgas un priecīgas dzīves beigas.