Iemesli un pārējais

normālā situācijā sieviete var dzemdēt līdz 40 vismaz. It sevišķi, ja tas nav pirmais.

forši jau tas ir, ka mums medicīna ļauj tā, bet tad, kad man 60gadīgai mammai jāiet uz sava bērna vidusskolas izlaidumu?... Mana vecmāmiņa 40 gadu vecumā bija jau vecmāmiņa. Un neko, viss notika zolīdā vecumā, laulībās, neplānoti protams, bet zinu, kādi pārdzīvojumi ģimenes sievietēm ir, kad pie vēl viena bērniņa tikt neizdodas.
Visvairāk smiekli nāk par modernajām čikām, kas piesauc pasaules pārapdzīvotību - jūs tos indiešus un ķīniešus gribat arī šejienes laukos?
Un nav arī dzirdēti gadījumi, kad bērnunamos nonāk gaidītie bērni no labvēlīgām ģimenēm. Kaut kādas nejēdzīgas tās atrunas. Patiesībā es pat esmu pārsteigta par šo masveida negribēšanu. Kad man bija padsmit, es arī negribēju, bet nu gribu ļoti, ļoti.
Viss, kas šobrīd attur ir dzīvesvietas jautājums, būs īpašums, kas nav dziļos laukos, būs arī bērni - jo vairāk, jo labāk! (l)

Man ir 30 gadi un ir 2, maza gadu starpība, viss labi, esmu dzīva, ļoti apmierināta, ir grūtas dienas, ir ļoti viegli, abi viens otru uzpasē :-P. Lielākas laimes šajā pasaulē nav, ar vīru esam piepildīti, par vecumdienām vēl nedomāju, bet dzīvoju tagad un ir ļoti labi būt par mammu. Tas ir gods, tas ir sasniegums, ne tik piedzemdēt to mazo, bet izaudzināt par cilvēku, par labu, gudru cilvēku. Būt par mammu tas ir baigais gods un reizē milzu darbs. Ja kāda sieviete spēj pateikt ka mamma tas ir nekas, tas nav nekāds sasniegums, tad phu, vēl bērns, vēl jābriest tādai.
A to ka citas nedzemde man vienalga, lai dara ar savu dzīvi ko grib, bet lai nečakarē otra.;-)

Man pie kājas citas

Man arii nav beernu. Kaapeec? - Taapeec, ka negribu. Negribu gruutnieciibu, dubultnegribu dzemdiibas, negribu buut par kaadu atbildiiga 18 gadus kaa minumums. Esmu pieaudzis cilveeks un zinu ko man shajaa dziivee vajag un ko nee. Man reizeem shkjiet, ka dazhi pat neapzinaas to, ka kljuut par vecaakiem ir izveele, nevis kaut kas taads, kas obligaati buutu jaapaveic.
Bet nu, cilveekiem vienmeer ir bijis gruuti saprast un pienjemt to, ka kaadam kaut kas var buut savaadaak kaa vinjiem, tas attiecas ne tikai uz beernu jautaajumu, bet taapat uz ljoti daudzaam citaam lietaam.

Kopistiksā sieviešu, kurām ir bērni, nolikšana? (l) Tie secinājumi, ko te var izlasīt, pat nevar saprast smieties vai būt šokā. :D Gan par iemesliem, kāpēc agrā vai vēlā vecumā ir bērns, kāpēc ''baltajiem'' mazāk, kāpēc pārapdzīvotība tik milzīgs iemesls (kas vispār nav personīgais arguments, ja tā skatās), tāpat, ka tās, kurām nav bērnu, jau nejautā nekad un neizrāda interesi, vēl kas tur par inteliģenci un savām vēlmēm bija un tā var turpināt. Kā īsas anekdotes. :-) Pēc daudziem gadiem redzēs, kā nu kuram viss iegrozījies.

forši jau tas ir, ka mums medicīna ļauj tā, bet tad, kad man 60gadīgai mammai jāiet uz sava bērna vidusskolas izlaidumu?... Mana vecmāmiņa 40 gadu vecumā bija jau vecmāmiņa. Un neko, viss notika zolīdā vecumā

Kāds tur sakars ar medicīnu?! :-O Reproduktīvais vecums var būt līdz pat 45-46 gadiem. Varbūt sākumā jāuzzina kaut kas par sievietes ķermeni un norisēm tajā, pirms pīt iekšā medicīnas sasniegumus vietā un nevietā?
40gadīgās vecmāmiņas man vienmēr ir izraisījušas skumjas, jo ziedoša sieviete ar omītes lomu nekādi nesaistās, pati vēl var stāvoklī palikt.

Tas ir gods, tas ir sasniegums, ne tik piedzemdēt to mazo, bet izaudzināt par cilvēku, par labu, gudru cilvēku. Būt par mammu tas ir baigais gods un reizē milzu darbs. Ja kāda sieviete spēj pateikt ka mamma tas ir nekas, tas nav nekāds sasniegums, tad phu, vēl bērns, vēl jābriest tādai.

:-D:-D:-D
Cerams, ka gudrību bērni smelsies arī ārpus ģimenes:-D

Neredzēju par ko smieties tajā Chikitita domā - vai apgalvojam, ka būt mātei ir nekas? Vai mamma ir nekas? Vai izaudzināt par labu cilvēku - visās plašajās nozīmēs - ir viegli? Tālāk arī attīstās doma par to, ka ar tādiem uzskatiem var saprast, kāpēc nevēlas, negrib, nav gatava, nespētu panest to visu par bērniem.

Man, visticamāk, kaut kad gribētos bērnu - bet tad man vajadzētu pamatīgu drošības sajūtu savā dzīvē. Partneri, uz kuru 100% zinu, ka varu paļauties kā uz pieaugušu, līdzvērtīgu cilvēku. Finansiālu stabilitāti, lai varētu neuztraukties par naudu tajā laikā, kad nevarētu strādāt - un lai būtu arī pārliecība, ka varēšu pēc tam normāli atgriezties darba tirgū.
Iepriekšējās attiecībās gara acīm redzēju, kā izskatītos mana dzīve, ja tajā būtu ienācis bērns. Neko labu tajā nesaskatīju - gan jau pērtos pa diviem, audzinot bērnu (kas, pēc maniem novērojumiem, nemaz nav reta situācija), varētu cepties par nelietderīgi izmantotām finansēm, dzīvot bez iekrājumiem, jo YOLO... Nolēmu - priekš kam man sarežģīt savu dzīvi? Kopš tā laika, iepazīstoties pievēršu šīm īpašībām daudz lielāku vērību.
Tā nu man nekāda milzīga vēlme pēc bērniem vēl tā arī nav parādījusies. Bet tas vislielākajā mērā ir atkarīgs no manas brieduma pakāpes, cilvēka man līdzās un situācijas dzīvē. Domāju, ka viss vēl mainīsies.

Būt mātei ir būt mātei - tas nav ne sasniegums, ne gods, ne brīnums:-) Daudzām tas vispār vienkārši gadās un tad jāaudzina vien ir. Ja tas būtu kaut kas tik ļoti īpašs, cilvēku uz pasaules būtu krietni mazāk.
Kā jau iepriekš te rakstīja, sievietēm ir dabas doti reproduktīvie orgāni un lielākā daļa tos izmanto, tieši tik vienkārši ;-)
Bet tā laba un gudra cilvēka audzināšana vienmēr liek pasmaidīt, jo parasti tas tiek izteikts nevis cerības formā, bet kā kaut kas garantēts, lai gan paredzēt neko nav iespējams. Ja vēl šādu domu izsaka cilvēki, kuri ar gudrību un "labumu" neizceļas, tad vispār..

Vēl es tā aizdomājos, cik tad katram būtu un ko nozīmētu tā stabilitāte, kā arī pagaidām, esot kopā ar savu dzīvesbiedru, saprot, ka nu nebūtu labi, ja nu kas - nu kaut vai noiet greizi vai sagribas, vai nolemj u. c. - tad kas liek uzturēt tādas attiecības, kur viss var sabrukt (vai vismaz daudz kas)?

delusion, uz jautājumiem arī konkrētas atbildes nebija, par ko tur bija tā ''jārēc''. :-)

berna esamiba, izaugsana, klusana ar pastavigu personu ir BRINUMS.Labakais kas vien pasaule var but...ZINU KO SAKU... bet katrai ta nav jadoma;-)

macaw, ja Tev piecos vārdos pa taisno degunā neiegrūž, tad rakstīto nespēj uztvert?:-)
Par to arī smējos, ka izceltais teksts bija iedomīga sevis celšana uz pjedestāla bez reāla pamatojuma :-)

delusion, atbilde bija runāšana apkārt un atsevišķa piemēra izskatīšana, tādēļ tā saku. :-)

Varētu domāt, ka macaw teksts gan bija ļoti konkrēts un nemaz ne riņķī un apkārt(t);-)

21.gs - nav obligāti jādzemdē kā 80tajos gados.Ja līdz 23 gadiem nebiji piedzemdējusi skaitījies jau vecmeita un viss ciems apsmēja.Šobrīd gan iet pa priekšu,sakārtošu visu sev un tad bērni.Man draudzenes lielākoties ap 27-30 gadiem dzemdē. Pašai ir 27 gadi,tikai kaut kur pirms gada parādījās vēlme par to,ka varētu kādreiz būt kāds bērns.Es apzinos cik dārgi un atbildīgi tas ir.Pie tam es gribu finanses nokārtot un pārliecināties,ka šī brīža vīrietis ir īstais attiecību dibināšanai.Un padzīvot priekš mums diviem,iekārtot dzīvi un apprecēties.Nevis tā kā man te dažas,paliek stāvoklī un jāprecās...Negribu tā..Tāpēc domāju,ka bērni man agrāk par 29 - 30 gadiem nebūs.
Brālēnam ir suns,divi.Abi ar draudzeni kopā 15 gadus.Nav precējušies,bērnu nav.Ir suņi...Nu un tas ir slimi kā viņi abi ar tiem suņiem ņemas....Vēmiens nāk..

delusion,

būt mātei ir nekas? Vai mamma ir nekas?

kas šeit ir nekonkrēts, piemēram?

Kaut gan vari neatbildēt, neredzu, ka izproti to, par ko iebildu.

macaw, es nezināju, ka izsmeļoši jāatbild uz demagoģiju:-) Kāds te teica, ka māte ir absolūti nekas un niecība? Pati neizprati manu teikto un tagad piesienies, ka Tavi absurdie jautājumi netika pagodināti ar pietiekamu uzmanību:-)

delusion, iebildumi bija par to, kur tika pausta doma, ka nav nekas un niecība utt., par kuru sekoja jau minētā ierēkšana un diezgan pliekans cilvēka vērtējums ar vēl vairāk ierēkšanas vai arī mēģini parādīt to, kā izpaustos tā iedomīgā sevis celšana uz pjedestālā bez pamatojuma? :-)