Iemesli un pārējais

Es tik ļoti piekrītu nerātnajai... :-)

Tas 'pārāk bieži' manā rakstītajā bija tāpēc, ka pat viens gadījums ārpus 'bērni dzimst tikai tāpēc, ka diviem mīlošiem cilvēkiem tas ir mīlestības auglis, ka tas ir abu kopīgi izlolots projekts' tiešām manā ieskatā arī ir pārāk bieži.

Tādā ziņā pilnīgi piekrītu - bet šī ir būtiska piezīme, kas Tavu iepriekšējo komentāru tagad parāda savādāk (līdz ar to atļaušos neatvainoties par saviem pārsteidzīgajiem secinājumiem).

nerātnā, vai visi tavi piesauktie gadījumi (izņemot vienu iespējams) neiznāk tik traki tāpēc, ka starp diviem cilvēkiem patiesas mīlestības nav? Tad arī esot diviem būs situācijas, kur izpaudīsies kaut kāda nesaskaņa, vismaz man tā pierādījies. Vai arī ja sākums ir it kā piesauktais sliktais scenārijs, vai tas nozīmē, ka rezultāts būs tāds? Arī tas manā uztverē ir ļoti apšaubāms, jo nekas uz vietas nestāv un arī pārspīlēt ļautiņiem patīk - ar visu ''bieži'', ''nekad'' un tā tālāk. Ja viņi rada bērnu, sanāk jāmeklē kādas traumas gandrīz vai, kāpēc tas notiek. Kaut gan no malas arī nemaz nevaram pateikt, ieraugām, ka viens bērns varbūt bļaustās un savā prātā kaut ko padomājam - nu tā pavisam primitīvi modelējot.

Nerātnā visu pareizi pateica. Cosmo publika jau to nekad neatzīs, tas gan. Tik kaut kā te diskusijas "Iekritu - paturēt vai aborts?" ir norma. Kubis tad tur lepni iedrukā "Pārtrauktais, ja?" un aiz tā aiziet garumgara diskusija par to, ka bērniem nevajag nodarboties ar seksu. Tā katru reizi. Katras tādas diskusijas galvenais varonis ir tāds bērns, par kādu runā nerātnā. Vairums no mums noteikti spēj iedomāties to savu draudzeni, kas palika stāvoklī, lai noturētu vīrieti. Mēs pašas lielākā daļa esam sadzimušas tāpēc, ka Padomju laikos tam tā vienkārši bija jābūt - kā 18, tā laulība, kā laulība, tā tur tūlīt arī bērns, bet tas arī šodien bieži vēl nostrādā. Vēl biežāk nostrādā "Man jau tā kā laiks dzemdēt!" jo sabiedrība citādi baksta ar pirkstu. Tie nav izņēmuma gadījumi. Tādu motīvu vadīti dzimst bērni ap mums ikdienā. Skaisti jau būtu, ja visi dzimtu no mīlestības.

Ja dzimām padomju laikos, tad automātiski piesien klāt to, ka mīlestība jau diez vai tur bija, pareizāk sakot, nebija, jo motīvi pilnīgi noteikti citi. Tāpat par citiem gadījumiem, kur jau tikai noturēt vīrieti vai ko citu, manuprāt, ļoti stereotipiski spriests.

Pasadena
Pārpratums noskaidrots, un viss ir čill. ;)
.
macaw
Visi tie ārpus 'kopīgs divu mīlošu cilvēku radīts un izlolots projekts' arī ir pāros, kur nevalda patiesa mīlestība - tas bērns ir tā kā drošības spilvens, lai 'ģimenē' novērstu uzmanību no īstajām pāra attiecību problēmām, bet varētu ņemties ap bērnu un 'problēmu nav, tikai bērnam ir problēmas'.
.
Un nesaku arī, ka nepastāv kādi procenti, kad bērnu rada it kā nemīlestībā, bet tad atveras acis, un saprot, ka ir gan mīlestība starp abiem bērna vecākiem. Bet tas ir bijis aklums par patieso situāciju, ne nemīlestība. Tāpat ir akli sev aizmālēt acis ar 'bērns visu nokārtos manā vietā'.
.
Uz vietas nekas nestāv, protams, bet... Nez, esmu diezgan skeptiska attiecībā uz to, cik ātri mācās pieauguši cilvēki - pati esmu pietiekami liela bremze, lai fiksi apgūtu dzīves pamestās mācībstundas. Tie, kas mācās ātri, tie ir bērni - un ir nežēlīgi radīt sev atvasi tikai tāpēc, lai piedabūtu to labot paša pieļautās kļūdas, piespiestu to piepildīt paša nepiepildītos sapņus vai vēl nez kādi citi iemesli ārpus 'mūsu mīlestības izlolots projekts'. ;)

Un iekrišana ar pārtraukto jau nav apzināta bērna plānošana vai neplānošana. Tam vispār īsti ar tēmu nav sakara. :-) Kā arī laikam daļai tā sabiedrība un laulības ir sāpīgs temats diemžēl, kas ne reizi vien parādās diskusijās, jo tā nebūt nav unikāla patiesība, pēc kuras cilvēki tik rīkojas. Jā, bioloģiskais pulkstenis vienkārši ir dabiska lieta - kur arī lemj vai jā, vai nē, to apiet vienkārši nevar, tā tas dabā ir iekārtots.
:-)
nerātnā, skaidrs. Vienkārši man bija pierādījies, ka šķiršanās, problēmas rodas tāpat, arī ja nelolo tādu lietu. Nu kad katrs aiziet agri vai vēlu tomēr savu ceļu. Arī ir cilvēku, kuriem bērns atver acis, rada to patiesumu, kad visu vien gribas veltīt un nest tālāk. Vienkārši abi jūt, dzīvo, vēlas to kopējo. Arī ja pagriež sliktā virzienā - abi mīl, abi lolo, nu viss kā nākas, bet piedzimst bērns, kur pēc gada, daudziem gadiem saprotat, ka jāiet savs ceļš - nedomāju, ka to tā var paredzēt, jo dzīve ir dzīve. Bet cilvēki mīl bērnu, mīl to, kas ir bijis, tomēr labākais variants katram ir cits, kas dzīves ceļos ir mainījies. Arī šādā gadījumā nevarētu apgalvot, ka nav radīts bērns mīlestībā, ja tajā laikā un laiku pēc tam ir bijusi tiešām tā vislielākā mīlestība, kas jau tagad tā nenotiekot. Situācijas ir ļoti dažādas, nebūt ne pragmatiskas vai materiālas, vai vēl tikai kādas. Tāpēc tik viennozīmīgi nesaku.

Ja dzimām padomju laikos, tad automātiski piesien klāt to, ka mīlestība jau diez vai tur bija, pareizāk sakot, nebija, jo motīvi pilnīgi noteikti citi.

Lielai daļai tās mīlestības tiešām nebija. Aprēķina laulības bija norma - tādi vienkārši bija tie laiki. Bērnus taisija uzreiz pēc kāzām, nevis tad, kad sadomāja, ka nu ir laiks, jo citādi sievieti uzskatija par nepilnvērtīgu, kura visdrīzāk nespēj stāvoklī palikt. Nebija tur ne tuvu viss normāli. Tas, kas šodien ir normāli, tur bija tādi izņēmumi. Ja sieviete 25 gadu vecumā vēl nebija dzemdējusi, viņu kaunināja visi pēc kārtas - daudzas arī tas motivēja dzemdēt, bija svarīgi, ko kaimiņiene domā.
Bezbērnu nodoklis nav mūsdienu izgudrojums, par tā panākumiem Padomju laikā, arī šodien spriedelē katru reizi, kad sākas demogrāfijas tēma - domā, vai nevajadzētu ieviest atpakaļ. Tā tie bērni dzima un tas, ka Tu gribi izlikties, ka tie ir daži izņēmuma gadījumi, nemainīs patiesos iemeslus, kāpēc katrs bērniņš ir piedzimis.

Bet cilvēki mīl bērnu, mīl to, kas ir bijis, tomēr labākais variants katram ir cits, kas dzīves ceļos ir mainījies.

Vientuļo māmiņu, par kuru atvasēm tēvi neinteresējas un alimentu parādnieku statistika ir pretrunā ar šo te apgalvojumu.

macaw
Patiesa mīlestība nekur nepazūd, tā ar gadiem kļūst tikai stiprāka. Tā nebija mīlestība, kas kaut kad lika diviem gribulīgiem 'pieaugušajiem' radīt bērnu, pēc tam izšķirties un labākajā gadījumā spēt civilizēti komunicēt savā starpā, lai cilvēcīgi izaudzinātu savu kopīgo atvasi, kas palikusi pāri no neizdevušās kopdzīves.
.
Nu, nebūsim tik naivi. Labi, ja tas risinās daudz maz cilvēka cienīgi, bet destruktīvu ģimeņu, vientuļo māmiņu un alimentu parādnieku tiešām ir pārāk daudz. Un par daudz būs tik ilgi, kamēr būs kaut viens tāds piemērs iz dzīves.

Bērni piedzimst, jo gadās, ka iekrīt ar 'absolūti drošu' seksu vai domā, ka bērni no seksa jau nu neradīsies. Bērni dzimst, jo vajag pieturēt vīrieti, sagrābt to veci aiz olām, lai nespirinās pretī, lai nes mājās mamutu, tur muti un izpilda savus vīra pienākumus ar tiesībām būt dzimtas turpinātājam. Bērni dzimst, jo vajag pulēt un pucēt savu ego ar bērnu dzemdēšanu, jo citu tāpat ne var, ne arī vēlas darīt, bet savu vērtību citu acīs takš vajag kaut kā spodrināt. Bērni dzimst, jo ir cerība viņus pēc tam vecumdienās trenkāt un pieprasīt atdot parādus, ko vieglu roku pasvieda atvases pirmajos divdesmit gados bez brīdinājuma, ka tas ir aizdevums, ne dāvana. Bērni dzimst, jo ir tas gaišais sapnis, ka būs kāds, kas aizpilda vecuma vientulību. Ā, un dzimst arī tad, ja vēlas aizpildīt tagadējo vientulību, ko tas bērns gadus divdesmit diezgan bieži arī dara. Bērni dzimst, jo vajag izpildīt pienākumu, tāpēc obligāti to bērnu vajag, lai tur lūzt vai plīst. Bērni dzimst, jo...

Šādi uzskati sabiedrībā arī rada vardarbību pret grūtniecēm:
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/704229-vecenu_vardarbiba_pret_gribetam_sievietem_transporta_veikala_ari_dzemdibu_nama
Nav brīnums ka ir šāda attieksme:
http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/704352-dzemdibas_ka_kara_nevari_paiet_uzvelc_bikses_un_rapo

Daenarys tev vienmēr apkārt rados ir kaut kadi debīliķi, gan sūda dāvanas dāvina, gan pretīgi runā un nepareizi audzina savus mazuļus. Tev nav paveicies :-(
Man ģimenē un draugu lokā nav neviena nenormālā,nelabvēlīgā mammīte par kurām šeit runā ;-), sievietes savus bērnus dzemdē jo tāda ir viņu velme, audzina foršus bēbjus.
Žēl ka daudzām tāds kontingents apkārt ka nevar paraudzīties uz sakarīgām ģimenēm kuru bērni ir laimīgi un mīleti.
Nekādus kašķus negribu, jo pateicu visu ko domāju un savas domas nemainīšu!

Cosmo publika jau to nekad neatzīs, tas gan.

Vispār jau Tu pati esi daļa no šīs mistiskās “Cosmo publikas” (t)...

AngelBaby, par padomju laikiem tiešām traki, ja visiem tev apkārt ir tā bijis un tāpēc paud tik stingru nostāju šajā jautājumā.
nerātnā, tad jau runa par to pašu vien iznāk. Kāpēc būt kopā ar cilvēku, ar kuru problēmas izlīdīs ārā tāpat vien kādā situācijā. Jautājums bija par to, vai tad tur nav mīlestības, tikai šis vai tas. Tāpat ir milzīga atšķirība, kas notiek pēc šķiršanās. Un kas tur par to iekrišanu un pārtraukto minēja, atkal atgriežas pie vecā labā ''nepiemērots partneris'' jautājuma - un ne jau bērna dēļ tieši. Aborts mūsdienās ir risinājums, bet cilvēki var izvēlēties paturēt bērnu. Tāpat mēs varam nelikties gultā un neveidot kopdzīvi ar cilvēku, ar kuru gadījumā ''a ja nu kas'' sākas šādas runas un ķidāšana, ka mīlestība jau neesot (kur tad palika?). Šeit runa par mazāka ilguma attiecībām, ne par tiem gadījumiem, ko minēju par piemēru agrāk, kad iet savu ceļu, bet cieņa, mīlestība tik un tā pastāv. Tas manā skatījumā nebūt nav tik virspusēji.

Ja par sevi, tad arī esmu tajā bariņā, kura bērnus negrib un nekad nav gribējusi. Jo vecāka palieku, jo stiprāk nostiprinās šī pārliecība. Iemesli daudz un dažādi, bet galvenokārt tas, ka nebaidos atzīt, ka esmu drausmīga egoiste un šo dzīvi, kura katram no mums ir tikai viena, gribu veltīt tikai un vienīgi sev.
Vispār uzskatu, ka šī tēma (bērnu esamība/neesamība) ir viena no tām tēmām, kurā svešiem cilvēkiem mazāk vajadzētu bāzt savus degunus. Es nerunāju par šo diskusiju, kurā katrs dalās ar savām pārdomām, bet par to, ka gan sveši, gan pazīstami cilvēki nereti pārāk bieži izskata par nepieciešamu obligāti izteikt savu viedokli par lietām, kuras uz tiem vispār neattiecas. Ja esi daudzbērnu māmiņa, tad kāds vienmēr sarauks degunu, paužot savu izbrīnu un neizpratni par to, kāpēc sieviete izšķīrusies par tādu soli - radīt ne vienu vai divus, bet trīs, četrus un vairāk bērnus. Ja sievietei ir viens bērns, tad gan jau vienmēr atradīsies kāds, kurš tincinās kad tad plāno nākamo, nemaz nepavaicājot vai sieviete to vēlas, vai finansiāli var atļauties audzināt vēl vienu bērnu. Ja sievietei nav bērni, tad vienmēr atradīsies kāds, kurš uzdos jautājumus par to, kad tad būs, nemaz nepadomājot par to, cik netaktisks vispār ir šis jautājums un ka, iespējams, šī sieviete gadiem ilgi vēlas tikt pie bērna, bet nevar, tāpēc, lai atkal kāds nenosodītu, sāk melot, ka bērnus negrib, nevis nevar radīt. Ja kāda pasaka, ka bērnus nevēlas vispār, tad atkal atradīsies kāds, kurš kliegs "egoiste!", "tu to vēlāk nožēlosi" vai sāk izdomāt nesmieklīgus tekstus no sērijas "būsi vientuļa vecmeita ar desmit kaķiem...", tā it kā tad, ja nav bērnu, dzīve apstājas un visas dzīves sniegtās iespējas (atskaitot kaķu audzināšanu, protams) automātiski tiek atņemtas. Respektīvi - es uzskatu, ka visas šīs replikas un cilvēku vēlme bāzt savu degunu tik intīmās lietās, ir ne tikai nepieklājīga, bet daudz ko arī pasaka par paša cilvēka dabu. Ja ir sievietei bērni, tad es tikai priecāšos. Ja nav - neuzplīšos ar n-tajiem jautājumiem, jo tā nav mana darīšana. Ja vairāk cilvēku iemācītos takstiski paklusēt par lietām, kuras attiecas uz citu cilvēku privāto dzīvi, iespējams, būtu daudz mazāk sieviešu, kurām sabiedrības priekšā jājūtas bez maz vai vainīgām par to, ka nevēlas bērnus vai ka, tieši pretēji, ir daudzbērnu mammas. Tiesa gan, cik man gadījes saskarties ar replikām par šo tēmu, tās pārsvarā vienmēr nākušas no gados vecākās paaudzes, kamēr jaunā paaudze tomēr vairs nedzīvo pēc to laiku modeļa, kurā dzīvoja mūsu vecvecāki. Un jāsaka, ka labi vien, ka tā.

Piekrītu Sadie. Personīgi man īpaši nebesī jautājums - kad ta tev bērni būs.. Pasaku, ka nevēlos un nebūs, citi pēc tādas atbildes liekas mierā. bet tracina daži radinieki, kas satiekot mani un manu draugu, to vien dara kā skandina - skat, stārķis tur lido, būs būs jums arī drīz, kur tad liksies bez bērniem, pēc gada runāsi savādāk utt. Nu bāc, es zinu sevi, savu draugu un mūsu nostāju par bērniem, nu negribam... Bet ieskaidrot dažiem to nav iespējams.

Patiesa mīlestība nekur nepazūd, tā ar gadiem kļūst tikai stiprāka.

Lasīt par mīlestību un tekošiem puņķiem dziļā, tumšā akā ir kaitīgi. "Patiesa mīlestība" ir viena pretendenta izvēle no pāris pretendentiem. Ja pretendentu skaits no kā izvēlēties būtu lielāks, tā visticamāk būtu cita. Jāprot izvēlēties, piemēram, 4000 pretendenti :D
Mīlestība pret bērniem ir ļoti egoistiska, tās pamatā ir vēlēšanās izaudzināt sev "palīgu", to pašu ūdens glāzes pienesēju.

Mīlestība pret bērniem ir ļoti egoistiska, tās pamatā ir vēlēšanās izaudzināt sev "palīgu", to pašu ūdens glāzes pienesēju.

Jā, diemžēl, tas ar to ūdeni vecumdienās ir viens no argumentiem, kuru tie, kuri cenšas citus pierunāt radīt bērnu, izmanto kā vienu no galvenajiem. Diemžēl, ir manā paziņu lokā cilvēki, kuri savās vecumdienās ir vieni un pamesti - bērni un mazbērni katrs savā dzīvē un katrs savā valstī, un paveicas, ja kāds atceras jubilejā atsūtīt apsveikuma kartiņu. Tāpat zinu sievieti, kurai nav bērnu, taču kura savos 80 gados vēl ir tik aktīva, ka viņas dzīve tiešām nav vienmuļa, bet tieši pretēji, jo viņai ir draugi. Un tā notiek, ka bieži vien dzīvē pierādās, ka pat sveši cilvēki nereti kļūst daudz tuvāki par paša radiem. Protams, ir super, ja pensionāram vecumdienās apkārt ir bērni un mazbērni, bet, diemžēl, ne visiem tas tā ir un bērni vēl nav garants skaistām, labām vecumdienām.

Mīlestība pret bērniem ir ļoti egoistiska, tās pamatā ir vēlēšanās izaudzināt sev "palīgu", to pašu ūdens glāzes pienesēju.

Ja bērnu nīdēji rada bērnus, tad jau neko citu nevar gaidīt. Ko bērnā ieliksi to saņemsi pretī.
Daudziem komentētājiem te ir tāds naids un egoisms, kuru īsti nevar saprast. Kāpēc jāmeklē attaisnojumi, ja negribas bērnus.
Izaudzināt bērnu, tas ir prieks, kā par labi padarītu darbu, un redzot ka tas ir aizgājis savā dzīvē- kas var būt labāk. Par to cik bērni palīdz vai nepalīdz vecākiem, ir atkarīgs no pašiem vecākiem.
Cik daudz mīlestība būs ielikta, tik nāks atpakaļ.

Cik daudz mīlestība būs ielikta, tik nāks atpakaļ.

Bet tu nevari nevienam cilvēkam piespiest otru mīlēt, pat, ja ļoti ļoti gribas mīlēt, var nesanākt iemīlēt. Tad varbūt labāk ir neradīt nevienu bērnu, nekā radīt nemīlētu bērnu, kurš visu dzīvi dzīvos ar agresiju, kompleksiem, naidu pret citiem cilvēkiem, utt.?