Vajadzība pēc bērna ir tikpat individuāla, kādi ir cilvēki. Tur arī visa gudrība. Citiem vajag vairāk brīvības, citiem mazāk, citi sevi realizē tā, citi savādāk. Jā, dzemdēt bērnus ir dabiski. Arī sportot, skriet, kāpt ir dabiski, ne visi mēs to darām. Nekrāsot matus ir dabiski. Protams, primitīvi salīdzinājumi, bet arī piesaukt dabiskumu ir primitīvi, ņemot vērā, ka šo diskusiju noteikti lasa arī sievietes, kurām bērnu nevar būt, un te redz' pasaka, ka tu neesi dabiska, a la normāla, ja tu neesi kaut ko piedzemdējusi.
Salīdzināt brīvību pēc paaugušamies bērniem 30 gados un brīvību, kāda ir 20 gados bez bērniem, ir kā salīdzināt, nezinu.. kokosu un ābolu. Tās ir dažādas lietas. Ja man 21 gada vecumā būtu bērns, es nevarētu braukt apmaiņas studijās. Jā, ceļot es tagad varbūt varētu, bet tas nav tas pats. Pilngadības "jūru līdz ceļiem" nevar pārnest 10 gadus vēlāk ar vīru un bērnu pie sāniem, aizbraukt uz Taizemi un domāt, ka tas būs tas pats, un neesi neko nokavējis. Tāpēc arī man vēl nav bērnu. Bet es arī labi apzinos, ka nekad vairs nebūšu tā manu paziņu piesauktā "jaunā mamma". Jā, kad mani bērni ies skolā, man būs pāri 30. Jā, mana vēdera āda droši vien tā nesavilksies, kā tas būtu noticis 20 gados. Bet es šos upurus esmu gatava nest to iemeslu dēļ, kādēļ bērnu man vēl nav. Galvenais ir dzīvot saskaņā ar sevi.