Darbs pec bernu kopsanas atvalinajuma

Un ko Tu darīji visu bērna pirmo gadu? To pašu dari arī nākamo gadu. Nevajag lolot cerības, ka var piekopt kaut kādu īpašu hobiju, ja mājās ir toddler. Ne tur kāda šūšana, ne tamborēšana var sanākt (cik nu pašai sev kādu šalli noadīt varbūt).
Ja tev pašai negribas uz darbu un vīra ienākumi ļauj uzturēt ģimeni, tad nestrādā. Ja mājās garlaicīgi, bet bērns tomēr jāauklē, tad jāmeklē, kā piepildīt ikdienu kopā ar bērnu.

Godīgi sakot, es pat neapsvēru iespēju neiet atpakaļ strādāt :-D Jā, man ir vaļasprieks, ar kuru labprat nodarbotos, bet, kā saka "arī mākslieniekam gribās ēst" - zinu, ka no sava vaļasprieka vien paēdusi nebūšu, un arī pašrealizējusies pilnībā ne tik. Turklāt, tie bērni ir tik atšķirīgi - mana atvase pat nepieļauj opciju, ka es varētu mājās kaut ko padarīt pie datora (vai, nedod Dievs, pie saviem mākslas projektiem), līdz ar to, man tāpat bērns būtu jāved uz dārziņu... Katrā ziņā - es pieļauju, ka ir tādi īpašie gadījumi, kad sieviete var atrast sev nodarbi neejot strādāt, bet tas nav par mani. Es reāli izbaudu, ka esmu atgriezusies darbā!

ej uz NVA bus pabalsts 9 menesus, un piesakies kads kursos, tur maksa stipendiju. Maza dabus darzinu varesi iet stradat..

Nelolo tiešām cerības, ar bērnu pēc gada vecuma ir ko vairāk iespringt kā ar mazu zīdainīti.
Jo bērns aug lielāks, jo vairāk ar viņu jādarbojas. Bērnudārzā arī bērnus nenoliek vienuviet, ar viņiem darbojas, darbmācība(krāsošana, līmēšana, darbošanās), grāmatu lasīšana, došanās laukā, pastaigas, pilnvertīga ēdiena gatavošana, bērns arī taisa nekārtības, īpaši kad mācas ēst :-D .

virdzinija nu ea bez berna neeju nekur, esmu kopa 24/7, mazajam uzmanibas vajadziga, jo macas tureties kajas, visu aiztiek, ta ka bernam laiks tiek veltits, sev laika nav.

Burbuliite, tad kādēļ Tu domā, ka tagad pēkšņi (bez bērnudārza) Tev uzradīsies laiks sev? :) Man, godīgi sakot, šķiet, ka, kopš mana meita sāka apmēram rāpot, tā man pilnībā beidzās tas, ko varētu saukt par "laiku sev" :D Jā, tagad, kopš mazā iet bērnudārzā, es gan varu veltīt laiku sev - darbā :)

Aether
nu es domaju par to laiku kad mazais bus pieradis darzina un tur pavadis ilgak ka lidz 12 tur but. Zini es ati itka neesmu pielavusi domu , ka varetu nestradat , jo neesmu no tam kuram baigi patik, ka var sedet majas un iet teret vīra naudu pati vnk skaisti izskatities un viss, patik, sava nopelnita nauda, bet taka panemu lidz 1,5 gadam dekretu un zinu ka par atru laist tada vecuma bernu uz darzinu, tad nu ja neaizeju uz darbu, tad zaudesu to darbu.

Pfff, nepabeidzu domu... tik drīzi jau nepienāks tas maģiskais brīdis, kad ne no kurienes un pats no sevis Tev uzradīsies tāds mistiskais laiks sev, jo no vienas puses, ir lietas, kas ar katru dienu kļūst vieglāk (bērns iemācās ar dažādiem uzdevumiem tikt galā pats u.t.t.), bet tai pat laikā katru dienu nāk klāt citas lietas un rūpes, kas ierobežo šo laiku sev. Īpaši, ja īsti nav opciju mazuli kādam atstāt (vecmāmiņa, auklīte), kamēr nododies savām lietām.

Villionota nu runa jau iet par to laiku, kad mazais saks iet darzina un bus mazak majas, nejau tgd . Nu tik daudz jau es saprotu ka javelta laiks, jo ta ka tgd rapo un visu aiztiek un driz saks staigat, bez maza nekur neeju,

Burbuliite
Kādreiz, kad man pašai līdz bērniem bij tik tālu kā līdz zvaigznēm, man šķita - kas tās par briesmīgām mātēm, kuras atstāj savus bērnus no pavisam mazītiņa vecuma atstāj auklītēm, dārziņos u.t.t., bet tad vienā jaukā dienā sapratu, ka pati arī esmu pievienojusies šīm "briesmīgajām mātēm" :D Arī es biju pieteikusi BKA uz 1,5 gadu, bet reāli atgriezos darbā pāris mēnešus agrāk. Un, jā - vedu mazo uz bērnudārzu.
Protams, daudz kas arī atkarīgs no darba vietas - vai ir vēlme tajā atgriezties...

Man puisis pat neapsvērtu tādu iespēju, ka es pēc bērna kopšanas atvaļinājumā varētu nestrādāt. Viņam ir svarīgi, ka arī es strādāju, un piedalos kopīgajos maksājumos, nevis ka viņš mani uztur.

Aether
tp kamer mazais darzina , tas laiks bus tuks, maju tiru kad vīrs ir majas, tas ir brivdienas, tpt est varu tgd uztaisit, mazais netrauce. Nu man lidz sim nekad laiks nav bijis sev jo , ar mazo vnk esmu spelejusies, veltijusi visu laiku tikai mazajam. Nez pagaidam nav licies ka klas naktu klat, mazais spelejas pats , varu lidz ar to ilgak pabut virtuve, vai ari kad paedino mazo, tikmer pasez kreslina varu nomazgat traukus un est uztaisit, kadreiz kad nesedeja, ka pabaroju ta bija grutak, jo vienam palikt istaba nepatika, bet virtuve lidz nevareju nemt lidzi.

Un vai tad tas ir vienīgais darbs visa mūža garumā? Cilvēki taču maina darbu, aiziesi no šī, vēlāk atradīsi citu.
Es nestrādāju, esmu kopā ar bērnu mājā un ceru, ka līdz 2 gadi būsim kopā, nezinu vai to var īsti saukt par sēdēšanu mājās, jo ir par ko iespringt. Fiziski un emocionāli(stress, pienākumi, atbildība, rūpes, intensitāte) man šķiet vieglāk bija strādāt darbā.
Es atkal agrāk, pirms bērns, domāju, kā sievietes var nestrādāt un tik ilgi "sēdēt" mājās līdz bērna 1,5 gadu vecumam. Nu manas domas ir mainījušās, no vienas puses ļoti vēlētos strādāt, darboties, palielināt ģimenes budžetu, bet no otras puses, mans bērns vēl ir ļoti mazs, man ļoti patīk pavadītu laiku kopā. Es redzu kā mans bērns izaug, es redzu kā viņš mainās, cik daudz prieka ir ikdienā, cik daudz kopā mēs iemācāmies, cik ir gaišu un pozitīvu emociju un mīlestības. Viņa izaugs ātri, darbs pagaidīs un jā bezdarbniekus arī maksā, nav jau tā, ka pēkšņi tukšā paliec. ;-)

Pirmo gadu dārziņā ir slimošanas, nedēļa dārziņā, nedēļa mājās, un tā uz riņķi, uzreiz uz visu dienu arī ne visi var atstāt - es visu pirmo gadu biju spiesta izņemt no dārziņa ap 12iem. Ta ka, nu nez, neieplāno baigo strādāšanu. Bet tās pāris stundas dienās vismaz būs "laiks sev". Ej, varbūt, kursos? Tagad sakarā ar NVA projektiem ir gana daudz kursu, kuri notiek katru dienu pa dienu.
.
Ja paveiksies un bērnam viss patiks un neslimos, tad domā par pilnas slodzes darbu.

Burbuliite
Man nudien grūti uz sevis iedomāties situāciju, ka bērns ir bērnudārzā, vīrs darbā, bet es sēžu mājās un fantazēju, ko varētu padarīt :D Respektīvi - var, protams, attīstīt savu vaļasprieku, ja tāds ir, var iet kaut kādos kursos u.t.t., bet tas jau katrai ir ļoti individuāli. Man vienkārši akūti nepieciešama atrašanās ierastajā darba vidē - kolēģi, darbs un nemitīga pilnveidošanās, izzināšana, intelektuālais darbs. Jā, nenoliedzu - arī bezmērķīgas konferences un telefonzvani, neauglīgas sarunas un tā tālāk, bet tas viss manī veido to līdzsvaru, kas nepieciešams, lai vienkārši nesaietu sviestā. Un mans mākslienieciskais vaļasprieks vienkārši kalpo kā iespēja atslēgties no darba, padarīt ko citu. Līdz ar to - jā, es nevaru iedomāties sevi mājsaimnieces lomā. :)

Aether
Nu ja bet neticu ka mazais savos 1,5 gados vares bernu darza nosedet no 8-17 , jo masai un draudzenem ati berni lenam pierada, sakuma lidz 12 tur bija un velak tik lidz kadiem 16 tur bija. Ja lielaks teiks ka negrib majas un grib ilgak ar berniem pabut tur. Kaut ari man mazais loti labi saprotas ar berniem, bet tpt tomer svesa vieta nespetu tik ilgi be pazistamiem palikt. Negribetos lai mazais tur nobrecies vai pectam atteiktos tur iet.
Glezna
Nu katram jau tie savadaki viriesi, mans pelna pietiekami un uzskata ka sievietei nav jastrada, labak lai velta vetnam laiku un sev laiku. Teica ka varu iet kaut stradat uz pus slodzi, lai nebutu majas jasez, bet nejau tp lai pelnitu "maizei " naudu.

To jau patiesībā nekad nevar zināt, kā būs tam bērniņam bērnu dārzā...
Es savu dāmu arī radināju pie dārziņa pakāpeniski, tomēr tas arī gluži neievilkās mēnešu garumā. Pirmajā nedēļā vienkārši sākām ar to, ka dzīvojāmies dārziņā abas kopā, tad atstāju uz pusotru stundiņu, tad pakāpeniski jau līdz diendusiņai, līdz vienu dienu viņa vienkārši mani nesagaidīja un aizgāja gulēt diendusiņu. Tad sāku nākt pakaļ uz launaglaiku un jau otrās nedēļas vidū viņa palika uz visu dienu. Jā, bija raudāšana tajā brīdī, kad atstāju, bet auklītes teica, ka tas beidzās burtiski uzreiz, kad biju izgājusi ārā. Kad sākās trešā nedēļa vienā jaukā dienā viņa vienkārši pati izrāvās man no rokām, pateica attā un aizskrēja spēlēties. Viss.
Kad dzīvojos ar viņu dārziņā, ne reizi neredzēju nobrēkušos bērniņus - nu nav tā, ka viņi cauru dienu krīt histērijā un raud pēc mammas.
Turklāt, mana meita uz to brīdi, kad sāku vest uz dārziņu, bija riktīgs mammītes bērniņš - pat ome viņai nebija vajadzīga, ja vien kaut kur tuvākaja apkārtnē redzēja mani - tad gāja pat līdz histērijām. Bet, kad blakus nav vecāku, bērni uzvedas pilnīgi citādāk. :) Tas tā, viedokļu dažādībai ;-)

Turklāt, sliktās dienas gadās dažāda vecuma bērniem - dažreiz esmu redzējusi, ka pat trīsgadīgie mazuļi sāk raudāt, lai gan nāk uz to dārziņu jau ne pirmo dienu un pirmo gadu, bet vienkārši uznāk un negirb laist projām mammu. Ja vadās pēc šī, tad faktiski, bērns laikam nekad nav īsti gatavs bērnudārzasm un bērnudārzs ir ļauna, ļauna vieta :D

Nu ja, bet nevar jau zinat ka manam mazajam bus, bet ja katra vecuma tas var but, bet tpt tad man janem kads bezalgas atvalinajums butu lidz bridim kad mazais pierastu. Bet nu soreiz gaja runa par to, kuras iet stradat , vinas visu dienu strada , tatad man ka nestradajosai tas stundas ko stradajosa pavada laiku darba tatad man butu laiks sev ;-)

Nu, Tev jau principā pašai priekš sevis jāsaprot un jādefinē, vai Tu vispār būsi komfortā ar faktu, ka neej strādāt, bet baudi to mistiski - mītisko "laiku sev" kā citādi. Vai Tev pašai vispār ir plāns šādam gadījumam? Jo nav jau būtiski, ko dara citas šajā brīvaja laikā, būtiski ir - vai tas der tieši Tev?