Īsumā par situāciju:
Pirms gada māsa (zem 40)krūtī atklāja sāpīgu bumbuli.Viņa no laukiem, tādēļ noorganizēju viņai vizīti pie ginekologa manā pilsētā.Ginekologs apskatīja ar USG aparātiņu un paziņoja,ka liela iespēja,ka tas ir audzējs, 20%,ka kaut kas cits.Māsa ļoti pārdzīvoja,bet devās pie onkologa,kuru ieteica ginekoloģe.Ārsts pateica,ka visticamāk audzējs,viņai veica biopsiju un analīzes uz iedzimtību.Māsai ļoti nepatīk,ka ar viņu neauklējas,bet viss notiek kā konveijerī, 2stundas gaidījām pieņemšanu,jo viss notika ar lielu kavēšanos,patstāvīgi bija par sevi jāatgādina.Mūsu mamma bija līdzi un vārījās dusmās,ka viņai uz darbu jābrauc.Viņa ir ļoti pret ārstiem, mudināja māsu braukt prom un sazvanīties ar kaut kādu dziednieku, kurš apgalvoja,ka nejūta neko sliktu un lai neļauj neko darīt ar sevi.Ka tur ir strutas tikai.
Pēc laika viņa aizbrauca pēc rezultātiem,man bija jāstrādā,nevarēju būt klāt.Ārsts pateicis,ka nav to rezultātu,bet gan jau ir vēzis un jāsāk ar ķīmijterapiju.Pēc tam teicis,ka pie ģ.ā.jānodod tikai pilna asins aina.
Laiks gāja, ik pa laikam apjautājos,kā ir ar veselību.Viņa subjektīvi apgalvoja,ka bumbulis laikam mazāks.Paralēli stundām runāja ar dziednieku, uz krūts lika melnos mālus,dzēra apvārdotos ūdeņus un tādā garā.It kā jutās stabili,labi.
Pirms dažām nedēļām viņa saslima ar augstu temperatūru,krūts palika zila,cieta, limfi visi sapampa, sāka pūžņot, viņa pieņēma,ka salimusi ar rozi,devās pie sievietes,kas apvārdo rozi, 8 x aizgāja, palika vēl sliktāk.Nomainīja tantiņu citu,pēc 2.reizes pateica,ka nevar palīdzēt,ka nav tā roze...Šoreiz viņa devās pie cita onkologa citā iestādē,arī viņš viņai nepatika,jo uzreiz,ieraugot,pateicis,ka krūts vēzis,lai dodas uz biopsiju.Nesen bija konsīlijs, kur slēdzienā pateica,ka agresīvs audzējs,4.stadija,bet labi padodas ķīmijterapijai.Aknās ir metastāze un plaušās šķidrums.Nozīmēja datumu uz mēneša beigām.Diemžēl viņa nonāca slimnīcā,jo nevarēja pat vairs pačurāt, ja es nebūtu mammai pateikusi,lai izsauc ātros,kas tur vēl būtu,nezinu.
Rezultātā,esmu nobloķējusi mammas nr.,jo viņa uzskata,ka es vēlos,lai māsa nobeigtos,jo uzskata,ka tas nav vēzis,tas tā neizpaužoties,rentgena tantiņa arī teikusi,ka roze,nevis CA.Pateica:nebūs nekāda ķīmija?Tu saprati?
Viņa bija māsai teikusi:kas tie būšot par Ziemassvētkiem-atbrauks brālis no ārzemēm,bet ru bez matiem!
Tagad es domāju,ka nevēlos bendēt sev dzīvi,jo knapi turos uz robežas,man ir jādomā par savu ģimeni, mani neklausīja ne gadu atpakaļ,ne tagad, kad saku,ka var nākties gatavoties ļaunākajam, Un neticu,ka 2 slimnīcas uzstāda maldinošu diagnozi...Pateicu mammai, ka nevēlos vairs kontaktēties, ja es tā sliktā.
Vai jums kādai ir līdzīga pieredze?Kā lai nedomāju par to visu?Kā man rīkoties?
1395
