Ārpus komforta zonas aktivitātes

Ufff.. Es nevaru iedomāties sevi izkāpjam no komforta zonas.. (t) Nemāku sevi piespiest. Bet es labprāt gribētu iemācīties mosties agri. Lai diena un dzīve garāka.

es biezi celos 6 no rita, gulet eju 2 nakti... lai gan man komfortablii ir iet gulet 2 nakti, bet celties ap 12.. bet nu uz dabu jaiet...nekoo nevar padarit, tas ir mans ikdienas varondarbs

Necenšos izkāpt no savas komforta zonas. Drīzāk, cenšos izprast, kas tieši ir mans komforts un atrodu pēc iespējas patīkamākas nodarbes, kuras neliek man “ciest” un “mocīties”. Tāpat dzīvē ir gana pienākumu, kuri jāveic, kāpēc vēl vairāk sarežģīt savu ikdienu?...

Regulāri reprezentēt sevi un savu pieredzi ļaužu masu priekšā varētu būt lielākais izaicinājums.

Vispār ārpus komforta zonas viss ir tieši fiziski un mentāli viegli, ar prieku un smaidu sejā. :-P

Ja uz fiziski tiektu tad daudz kas, bez domāšanas varu parakstīties, aŗī ja tas būs kas pavisam jauns, vai varbūt arī bīstams(galvenais kādas idejas un iespaidi sagaida:-)). Ir cita:-Dprob vienmēr bijusi, toties mentāli pārbaudījumi nav man pa ceļam, nevis nervu, jo prakse arī pieradina uz nervu nostiprināšanu un iekšējo mieru, bet vot visas mentāli apgūstamās tādā garā lietas, tas nav man(tas vis ir pārāk statisks)! Arī nestrādā, kā skolā paņemt - "un tā tagad mēs sāksim apgūt kas ir šis un kas ir šis un pēc tam dalīsimies ko iemācījāmies"! Nu kā jau kreilis :-D. Vienīgais pa lielam, ko es mentāli panesu un pat patīk, ir kaut ko štukot un galvā apm modelēt, kā tas izskatās.

Pielauju, ka tas ir izskaidrojums arī tam, kapēc man vel nav tiesību no 18, 20 gadiem norm, kā :-D visiem vienaudžiem maniem, jo pa priekšu iet teorija. Nu man prakses veidā apgūstas lietas, tad rodas teorijas uzbūve apm. Saprotu, ka nevar braukt un tad :-D prasīt ko nozīmē tā un tā žīme utt. Tas ir traucējošākais bullšits parasti daudz kur, ja tas ko apgūst neseko notiekošajā darbībā - caur to, tad neiemācos parasti.

Ciest nevaru to teicienu "izkāpt ārā no komforta zonas". Tas teiciens ir tikpat kaitinošs un manām ausīm tracinošs, kā "esmu harmonijā ar sevi". Ciest nevaru, ka cilvēki izgudro šādus "gudros" teicienus un tad visi apkārt skandina tos pēc kārtas vietā un nevietā un viņiem šķiet, ka tas izklausās baigi labi un smalki.
Kāpēc man kaut kur būtu jākāpj ārā un vispār nav man tādas "komforta zonas", es daru, ko es gribu, lieku sev darīt lietas arī, kas varbūt ne tik ļoti patīk, bet kas ir vajadzīgas. Savukārt, tur kur tas nav nepieciešams, es rīkojos tā, kā man ir ērtāk un labāk, tas arī viss. Un tas nav jānosauc it kā tik smalkā izteicienā, kā "izkāpšana no komforta zonas".

Tākā man ir diagnosticēts OCD, es vienkārši nevaru sevi piespiest iziet no komforta zonas. Man viss ir salikts "pa plauktiñiem". Un es to nevaru pat ietekmēt, prāts visu dara manā vietā. Pagājušo mēnesi vajadzēja pārvākties, pirmo nedēłu dzīvoju kā no izmestas laivas, nevarēju atrast "savu stūri". Tagad viss ok. Esmu ieradusi "jaunu rutīnu" un tas mani mierina. Lai gan joprojām palieku nervoza, ja nevaru izvēlēties, pa kuru cełu tikt uz darbu (tas parāda cik nopietna ir mana slimība). Bet ar visu sadzīvo. :)

man ir diagnosticēts OCD

Laiks ar Tavu diagnozi es brīnos ka Tu savus komentārus diskusijā neatkārto 2 vai pat 3 reizes. :-P

Aizej kādreiz uz bāru Melnā piektdiena, kad tur notiek kāds metāla koncerts. Būs tev ārpus komforta zonas aktivitātes (piemēram moshpits), starp citu lielākā daļa publikas, vismaz tajās reizēs, kurās es esmu bijis, ir tieši sievietes :D

Man besī teiciens "dzīve sākas aiz komforta zonas"... Nē, dzīve ir šeit un tagad, šobrīd un katru mirkli, arī visi garlaicīgie un paredzamie notikumi - tas viss ir dzīve. Un skumji ir tieši tad, ja dzīvo tikai to mirkļu dēļ, kas sākas vīkendos vai kas krasi atšķiras no ikdienas. Un lielāko daļu dzīves pavada, gaidot kaut kādu reto un īso mirkli "ārpus komforta zonas".
Mans "ārpus komforta zonas" ir visādi sabiedriski pasākumi, savā ziņā arī ceļojumi. Protams, arī uzstāšanās publikas priekšā vai kaut vai sapulcēs.

Brīžiem patīk, bet, vai visu laiku, nezinu. Jautājums tad, kas tas būtu, vai es to pilnībā varētu kontrolēt. Un kāpēc tas ir piespiedu kārtā jādara. Es pārāk visu pārdomātu, tad saprastu, ka man to nevajag. :D

Nē, dzīve ir šeit un tagad, šobrīd un katru mirkli, arī visi garlaicīgie un paredzamie notikumi - tas viss ir dzīve. Un skumji ir tieši tad, ja dzīvo tikai to mirkļu dēļ, kas sākas vīkendos vai kas krasi atšķiras no ikdienas. Un lielāko daļu dzīves pavada, gaidot kaut kādu reto un īso mirkli "ārpus komforta zonas".

Bet tā ir realitāte visā pasaulē katriem 9 no 10 cilvēkiem. Ir vairāki uzdevumi, pienākumi un viss pārējais must do ikdienas rutīnā. Skaidrs, ka vīkendi vai garākas brīvdienas ir tas laiks, kad cilvēki kaut uz brīdi un iluzori, bet tomēr jūtas brīvi.

Es personīgi pienākumus neuzskatu par “iziešanu no komforta zonas”. Pienākumi ir pienākumi un atbildība, tas, kas atrodas ārpus komforta ir ekstra, bez kuras teorētiski var iztikt, kas ne vienmēr sniedz kādu pienesumu vai jēgu. Teiksim, neredzu nepieciešamību spiest sevi iet aukstā dušā. Jā, tas ir labi veselībai, bet es labāk izvēlos skriet vakarā krosu (savā komforta zonā), kas man ir patīkamāk, nekā no rīta slapināties zem auksta ūdens. Par savu veselību tādā veidā esmu parūpējusies, bet joprojām paliku savā komforta zonā.
P.S. Man arī nepatīk šis apzīmējums...

Vispār arī ikdiena mēdz pati izsviest un izmest no tā, nav pat speciāli jāpiepūlas. :D

Es neredzu jēgu piespiesties un iziet no komforta zonas. Piemēram, man ir bail no augstuma. Nu es citreiz uzkāpju skatu tornī utt, bet ja zinu, ka man būs ļoti bail, neiesaistos aktivitātēs, nekādi gaisa baloni utml. Priekškam man sevi mocīt? Citi saka, ka jāpārvar utt, bet es nepiekrītu, es labāk palieku savā komforta zonā.

Mana izkāpšana no komforta zonas būtu - par spīti kautrībai beidzot sākt runāt somiski :) Tagad liekas, ka visu nepareizi pateikšu, par mani smiesies un līdz ar to runāju angliski, kaut arī mācētu somiski.

Lasu kampanellas komentāru un sajūta, ka to rakstīju es :D Vienkārši vārdus no mutes izņēma (un ne jau pirmo reizi) :D
***
Es arī nepiekrītu, ka īstā dzīve sākas ārpus komforta zonas.. mhmm...kā nu kuram. Mana dzīve ir šeit un tagad. Protams, kas ir lietas/pienākumi, kurus negribu darīt, bet vajag. Ar to man pilnībā pietiek, laužot sevi, nejutos nevienam neko parādā, ka atlikušo laiku daru to, ko vēlos pati vai vismaz mēģinu darīt to, kas patīk. Dzīve ir īsa , tāpēc nav ko lieki sarežģīt to, ja ir iespēja nesarežģīt. Protams, ja sevis laušana kaut kādā ziņā nes līdz pievienoto vērtību, tad iespējams, ir vērts

Ļoti atkarīgs no tā, kur Tu kāp un kāpēc :D jebkurā gadījumā tas ir pieskaitāms pie darba ar sevi kā sava veida disciplinēšana, pārkāpšana pāri savām bailēm un diskomfortam. Bet ne vienmēr un ne visiem tas ir nepieciešams.
Mana komforta zonas pārkāpšana arī pagaidām skaistas ar svešvalodu. Un vispār, pēdējā gada laikā daudz esmu sevi piespiedusi izkāpt no komforta zonas. Ja nebūtu to darījusi, nebutu savu sapni piepildījusi.