Pseidodiskusija pāris pēdējo lapu ietvaros ir bezjēdzīga pati par sevi. Plānotājam un grāmatai ir viena kopīga iezīme - ārējā forma, tas arī viss. Visādi citādi - plānotājs ir vēl tālāk no grāmatas, kā Dimanti manās kabatās vai mājsaimnieces slapjie sapņi par misteru Greju. Tā ir tikai vēl viena no funkcionālām ikdienas lietām, ko, ietērptu glītā apvalkā, var pārdot par daudz dārgāku cenu. Nekā nosodāma tur neredzu, sevišķi tāpēc, ka joprojām eksistē (un, cik zinu, nekur negrasās pazust) arī krietni askētiskāki eksemplāri, kuru cena nepārsniedz 10 eur, bet, ja nav slinkums pagaidīt līdz janvāra vidum, kad parasti sākas atlaides, tad vispār var nopirkt par divīti bezmaz. Tātad - izvēle ir, un ir baigi neproduktīvi purpināt, ka kādai tas rozā bloknotiņš šķiet gana pievilcīgs, lai atvēlētu tam 17, 22 vai 30.
...
Pašai ar plānotājiem attiecības vēsas. Ir tā, kā dažas jau rakstīja - ja paveicas nopirkt tādu, kas patiešām patīk, tad rakstu regulāri. Ja patika izplēn aptuveni tad, kad tas trīsreiz izšķirstīts, pēdējais ieraksts paredzams kaut kad martā. Tā kā tagad ir daudz vairāk, ko plānot un ar gaišo galvu reizēm ir par maz, nākamajam gadam gribu nomedīt kādu īsto. No iepriekšējo gadu īpatņiem vistuvākās attiecības izveidojās ar galerijas Istaba plānotāju un kādu standarta (bet pievilcīgā vākā šūtu) eksemplāru no Zvaigznes grāmatnīcas. Trendīgie it kā patīk, bet visos kāda uts - viens par cacīgu, otram izkārtojums ne tāds, bet trešajā tik daudz liekā, ka tad jau tikpat labi Ulisu ik dienas var staipīt līdzi.