Jūs adoptētu, esat adoptējuśas, plānojat adoptēt?

Diversija, adoptēts bērns ir adoptēts, tas ir juridiski Tavs,viss, Tu nevari no tā atteikties. Tāpat Tu nesaņem nekādus pabalstus no valsts par to, ka esi adoptējusi bērnu, Tev ir standarta BKA laiks un standarta 11 eiro mēnesī pabalsts. Savukārt ar audžuģimeni ir tā, ka Tev par bērnu maksā pabalstu vairāku simtu eiro apmērā, dažādās pašvaldībās ir dažādi pretimnākšanas nosacījumi, piemēram, brīvpusdienas, transports par velti, dārziņos bez rindas, mūzikas skolas par velti, utml., tas viss atkarīgs no pašvaldības. Cik zinu, par iztērēto naudu gan ir arī jāatskaitās, jākrāj čeki. Bet ir tā, ka Tu no bērna vari atteikties, ja netiec galā (piem. paņem pusaudzi, kurš Tev sit, zog, klaiņo). Parasti šie bērni ir atņemti nelabvēlīgiem vecākiem, bet, ja īstie vecāki nāk pie prāta, Tev audžubērnu var atņemt un atdot atpakaļ īstajiem - tas ir pats sāpīgākais moments.
-
law7 mani var palabot, bet, cik zinu, uz adoptējamiem bērniem Latvijā ir rinda, mammas kolēģe gaidīja kaut kādu pusotru vai divus gadus, kamēr tika pie bērna, īpaši, ja grib zīdaini. Savukārt bērnu, kuri pieejami audžuģimenei, ir pilni bērnunami, ļoti ļoti daudz, bet tie bērni "nav juridiski brīvi", pirmkārt, viņus Tev var atņemt, otrkārt, bieži vien tos bērnus izņem no ģimenēm jau lielā vecumā, tur 5, 7, 10 gadi, nerunājot par pusaudžiem, tie bērni jau ir ar diezgan sāpīgu dzīves pieredzi un nu jā... var būt uzvedības problēmas. Vēl ļoti liela daļa bērnunama bērnu ir ar garīgām slimībām.

Es noteikti ieteiktu bērnu paņemt aizbildniecībā, nevis adoptēt, ja nu vienīgi nav mērķis tā kā seriālos - tēlot bioloģisko māti un stāstīt bērnam par dzemdību sāpēm un to, ka jums ir vienādas uzacis. :-D Tas ir tieši tāpat kā nesenā diskusija par BKA naudu, kur viena gribēja iet no darba, lai kolēģi neredz vēderu, un tieši tāpat kā ar studiju budžeta vietām, tieši tāpat kā ar alimentu piedzīšanu no bērna tēva. Nē, tu neesi mantkārīga māte, kurai nepietiek divcītim, tu vienkārši izmanto valstī pieejamos atbalsta pasākumus, lai nodrošinātu savam bērnam vēl kvalitatīvāku un komfortablāku dzīvi.

esmu par, pati vēlētos adoptēt, jo nevēlos savus. detaļās neredzu iemeslu izplūst, Neons skaisti visu aprakstīja :)

Es nezinu, vai varētu adoptēt. Ja nevarētu būt savi bērni, tad droši vien par to padomātu, bet, vai saņemtos? Grūti teikt.
Es zinu vienu ģimeni, kas adoptēja 7g vecu puiku. Tagad viņam 13 un nu bērns kā bērns, ar visiem saviem pusaudžu stiķiem, bet vecākus sauc par mammu un tēti. Man tas liekas ļoti interesanti ikreiz, kad to dzirdu. Mīļi, protams, jo ir dzirdēts, ka adoptētie bērni vecākus sauc vārdā.
Otra ir audžuģimene, kas audzina draugam attāla radinieka meitiņas. Drauga mamma ar viņiem mēdz sazināties. Tur gan ir bēdu ieleja. Meitenēm bija jau kādi 5 gadi, kad viņas izņēma no savas dzērājģimenes, un viņām ļoti grūti iet skolā, jau basto stundas, ir agresīvas, zog, lamājās. Saprotu, ka audžuģimenei ar viņām klājās ļoti grūti. Bet tās nu arī bija tīrākās šausmas, kādos apstākļos viņām nācās dzīvot pie ïstajiem vecākiem.:-/

Nepazīstu nevienu ģimeni, kurā ir adoptēti bērni. Pati pieņemtu svešu bērnu ģimenēr tikai tad, ja es būtu pārliecināta, ka spēšu sadalīt mīlestību vienādi gan saviem, gan adoptētajiem bērniem. Nu un, ja (nedod Dievs, protams) brāļa vai vīrabrāļa bērni paliktu bez vecākiem - tad gan es adoptētu pat nedomājot.

+1

Adoptējot neko nemaksā, tas ir tavs un viss. Maksā tos 11 eiro mēnesī kā par savu.

Ja bērnam ir garīga vai fiziska invaliditāte, Tu vari kļūt savam bērnam par aprūpētāju un tad maksā kaut kādus 250€ mēnesī. Tur nav būtiski, vai dzemdēji, vai adoptēji un ir vienalga, par aprūpētāju kļūstot maksā to naudu.

Alexxa, audžuģimenēm maksā pabalstus un ir visādi citi labumi arī par veseliem bērniem. Savs ir savs, neviens jau nerada bērnu, lai uzvārītos, neticu, ka ir kāds vecāks, kas vēlas, lai viņam piedzimst bērns ar invaliditāti, lai tikai uzvārītu 250 eiro. Bet, ja ir vēlme pieņemt svešu bērnu kā savu, neredzu iemeslu atteikties no papildus naudas.

Gan ārzemēs, gan Latvijā zināmie adoptētie nu jau pieaugušie... Jā, ir viņiem laba finansiālā situācija, jo adoptējošie vecāki ir no viduslāņa vai augstāk, bet viņiem visiem ir kaut kādas problēmas- atkarības/bipolārie traucējumi/uzmanības deficīta sindroms, hiperaktivitāte vai tml, pie tam tādi, kas nav padzīvojuši bērnu namā, bet jau no zīdaiņu vecuma tikuši izglītotā, mīlošā, samērā turīgā ģimenē.
Varbūt tikai man tādi negatīvie piemēri trāpījušies redzeslokā, bet tā kā pamestie bērni nenāk no tiem psiholoģiski vai fiziski veselīgākajiem asins vecākiem, paņemt adopcijā bērnu tomēr ir lielāks risks, ka audzināšanā būs jāpaterē vairāk nervu, lai savaldītu atkarību veidošanos, agresiju utt.

Vispār nē, pazīstu nevis 3, bet gan 4 tādas ģimenes. Laukos kaimiņiene adoptēja sava brāļa mazmeitu, kas bija aptuveni viņas dēlu vecumā, jo meitenes vecākiem arī patika dzert. Adoptēja un izaudzināja, viss OK, meitene par mammu sauc savu audžumāti.

Attāli zinu vienu ģimeni, kura adoptēja bērnu no bērnu nama. Viss ir oki.
*
Es esmu dzirdējusi par krustvecāku/mentoru programmu, kad ved konkrēto bērnu uz kādiem pasākumiem, pavadi brīvdienas kopā utt. Tā šķiet laba alternatīva, ja kāds grib palīdzēt, bet nav gatavs adoptēt.

an ārzemēs, gan Latvijā zināmie adoptētie nu jau pieaugušie... Jā, ir viņiem laba finansiālā situācija, jo adoptējošie vecāki ir no viduslāņa vai augstāk, bet viņiem visiem ir kaut kādas problēmas-

Tatad r pilnigi visiem pasaule siedzivotajiem, labrit cilvek. en tacu pieradit un teikts ka pilnigi veselu un bezproblemu ciilveku neeeksistee....ta ka arguments...neiztur kritiku.

Pirms nebiju dzemdējusi arī domāju, ka varētu kādu bērniņu adoptēt. Bet kopš man ir savs miesīgs bērns es vairs neesmu pārliecināta, ka spētu adoptēto iemīlēt tikpat spēcīgi kā savu.

Lai gan es nekad neesmu bijusi pret adopciju, pēc bērna piedzimšanas esmu vairāk pārliecināta, ka svešu iemīlētu kā savu, jo esmu izgājusi cauri visam grūtniecības, dzemdību periodam, zīdaiņa vecumam un man pa lielam ir skaidrs, ka tur nekā maģiska nav un savs ne ar ko citu, kā tikai hormonu izdali manā ķermenī, neatšķiras no citiem bērniem. Radīt bērnus vairs nevēlos, bet ja nākotnē būšu droša par savu finansiālo stāvokli un pietiekami nobriedusi, emocionāli stabila, tad apsvēršu šādu domu. Skatos uz to ļoti pozitīvi.

Tatad r pilnigi visiem pasaule siedzivotajiem, labrit cilvek. en tacu pieradit un teikts ka pilnigi veselu un bezproblemu ciilveku neeeksistee....ta ka arguments...neiztur kritiku.

Jā, iespējams, ka es tīri subjektīvi, zinot, ka viņi ir adoptētie, pievēršu lielāku uzmanību kaut kādām novirzēm, uzreiz pie sevis domājot- ''ā, redz, patīk marihuāna, jo droši vien īstais tēvs bija baigais narkomāns''. Statistiku, pētījumus neesmu par šo tēmu skatījusies.

ā, iespējams, ka es tīri subjektīvi, zinot, ka viņi ir adoptētie, pievēršu lielāku uzmanību kaut kādām novirzēm,

Ja piekritu.... ;-)

Pazīstu vienu ģimeni, kā jaunākais bērns un viss labi. :-)

Nepazīstu nevienu ģimeni, kura būtu adoptējusi bērnu, taču pati esmu apsvērusi adopcijas iespēju, ja līdz noteiktam vecumam neradīšu pati savu pēcnācēju. :)

Breivik, ļoti labi uzrakstīja. Man ir apmēram tādas pašas domas un izjūtas sava vs. sveša bērna sakarā.

Daudzām tiešām idealizēts skats. Es zinu daudz un ļoti foršas audžuģimenes, kas vienkārši atsakās, jo netiek galā. Un tas ir normāli. Vispirms iepazīstat kārtīgi to bērnunama vidi, to tipisko bērnu nama audzēkni, un tad, cik daudz vēl gribēs ņemt. Kamēr to nav pieredzējis, to nesaprot. jo vienk nav bijusi tāda pieredze. Galvenais nesačakarēt to bērnu vēl vairāk, paņemot un tad atdodot. Jā, aizbrauciet uz bērnunamiem, parunājiet ar audzinātājām.

Mana mamma savulaik strādāja bērnu namā. Ļoti daudzus bērniņus, kurus pieņēma audžu ģimenēs, vēlāk atgrieza bērnu namā, jo vnk netika galā. Bija izmisumā. Daudzi zaga, iznesa visu māju, klaiņoja, dzēra jau mazā vecumā (10-12 g.) Taču tas bija gadījumos, kad pieņēma aizbildniecībā. Juridiski brīvos bērniņus, kurus varēja adoptēt, daži adoptētāji vēlāk nāca uz bērnunamu un jautāja, kā var nokancelēt adopciju. Taču ar to arī atšķiras adopcija no aizbildniecības- no adoptētā nevar atteikties (lai gan ko nozīmē nevar? cilvēki tak mēdz atteikties arī no saviem miesīgajiem bērniem).
Bija protams arī pozitīvi piemēri, bet to bija krietni mazāk kā problēmsituāciju.