Jūs adoptētu, esat adoptējuśas, plānojat adoptēt?

Divas ģimenes . Personīgi arī biju gatava adoptēt , ja savi nepieteiktos , bet tikai zīdaiņus . :) Man tas liekas visādā ziņā pozitīvi .

Vienu ģimeni. Nākotnē arī plānojam adoptēt.

Pazīstu kādas 3 ģimenes kurās ir adoptēti bērni, visi izaudzināti ar lielu mīlestību un ir iegūldīts lies darbs.
Bet par nožēlu ir dzirdēti gadījumi kad adoptēti bērni pieaugot vairs nav tik pateicīgi...

Radi savulaik adoptēja meitenīti. Ļoti jauka un sirsnīga dāma izauga. :)

*liels

Draugi adoptēja meitenīti, viņai tad bija biku zem pusotra gadiņa.

Nepazīstu nevienu ģimeni, kurā ir adoptēti bērni. Pati pieņemtu svešu bērnu ģimenēr tikai tad, ja es būtu pārliecināta, ka spēšu sadalīt mīlestību vienādi gan saviem, gan adoptētajiem bērniem. Nu un, ja (nedod Dievs, protams) brāļa vai vīrabrāļa bērni paliktu bez vecākiem - tad gan es adoptētu pat nedomājot.

Zinu pāris gimenes, vienā aug forša meitene, otra adoptēja bērnu ar īpašām vajadzībām (garīgi, bet ne izteikti) , jo par tādiem vairāk maksā, tajā gimenē tas ir tikai naudas jautājums un līdz ar to, tas viss diezgan bēdīgi. Tā meitene jau laikam 15-16 gados aizbēga... bet nu vinju tur arī neviens nemīlēja, nepamanīja, ka vinja 3 dienas nebija mājās un dzīvoja mežā.
Ja es izlemtu par labu adopcijai, njemtu zīdaini līdz gada vecumam, lai nav ljoti traumēta psihe, jo, manuprāt, panjemot 5-6 gadīgu, jau nesanāks tik vienkārshi pierādīt tam bērnam, ka vinjsh ir gribēts un mīlēts...ja vispār izdosies

Bet par nožēlu ir dzirdēti gadījumi kad adoptēti bērni pieaugot vairs nav tik pateicīgi...

Tas, manuprāt, nav arguments. Bērnam nav jābūt nemitīgi pateicīgam, ka viņš ir ticis adoptēts - adoptētājs jau neizdara bērnam pakalpojumu, par kuru gaida kaut ko pretī, bet gan ģimenē ienāk bērns - tāpat kā bērns ienāk ģimenē piedzimstot. Turklāt arī miesīgie bērni diezgan bieži pieaugot ir nepateicīgi saviem vecākiem.

Zinu ģimeni kuri adoptēja divas ļoti mazas meitenītes. Neko vairāk nezinu par viņiem, tikai to, ka abas bija zīdaiņi.
Pati neadoptētu.

zinu vīrieti, kas sagāja kopā ar sievieti, kas ar iepriekšējo laulāto kopā bija adoptējusi bērnu. man liekas tik jauki un mīļi, ka vīrieša vecāki vienādi izturas gan pret bioloģisko mazbērnu, gan pieņemto.

Bet par nožēlu ir dzirdēti gadījumi kad adoptēti bērni pieaugot vairs nav tik pateicīgi...

tā pat taču gadās arī ar neadoptētiem bērniem

Bet par nožēlu ir dzirdēti gadījumi kad adoptēti bērni pieaugot vairs nav tik pateicīgi...

Ne tikai adoptētie. Dzīvē ir nācies redzēt kā miesīgie bērni izmet savus vecākus uz ielas u.c. šausmas. Turklāt- ja adoptē bērnu ar domu, ka viņam tagad līdz kapa malai ir jābūt pateicīgam par to, ka tika paņemts ģimenē, tad labāk ņemt suni/kaķi no patversmes...

Rumpumpele, piekrītu, bet tomēr žēl vecākus kuri lolojuši un audzinājuši bērnu un pieaugot viņš sāk ''sprēgāt'' un beigās vēl sāk mukt no mājām un tt

default, šajā tēmā iedomājos tieši par zināmu gadījumu, nevar nepiekrist ka arī ar miesīgiem bērniem tā notiek...

anfisa var par savu būtu mazāk žēl ? Man arī nešķiet , ka te būtu kāda starpība , abejādi skumji , ja tā sanāk .

bet tomēr žēl vecākus kuri lolojuši un audzinājuši bērnu un pieaugot viņš sāk ''sprēgāt'' un beigās vēl sāk mukt no mājām un tt

Kāpēc šādās situācijās tikai bērns ir vainīgs, situāciju taču veido divas puses, gan jau akmens metams arī vecāku dārziņā.
Ja bērnus dzemdē vai adoptē ar domu, ka viņiem pēc tam visu mūžu būs jābūt pateicīgiem vecākiem, tad ar domāšanu pašos pamatos viss nav kārtībā, to nevar uzspiest, tam jānāk dabīgi.
Manā paziņu lokā nav tādas ģimenes kur būtu kāds adoptēts, pati apsveru domu, ka varētu kādu adoptēt.

Zinu pāris ģimenes. Arī paši plānojam savā ģimenē adoptēt bērniņu.

Ledussirds, tieši man zināmā gadījumā arī no vienas puses bija vecāku vaina.
Es nevainoju un neaizstāvu nevienu pusi.

Savulaik man pa darba līniju bija daudz darīšanu ar adopcijas procesu un tajā iesaistītajiem ļaudīm. Tā ka, man ir labs priekšstats par to, kas ko Latvijā adoptē. Praktiski visi adoptētie nonāk labās vidusslāņa ģimenēs. Adopcijas iemesli pamatā mēdz būt divi - vai nu grūtības tikt pie sava bioloģiskā bērna, vai arī ļoti liela cilvēkmīlestība no cilvēkiem, kuriem pašiem jau ir kādi 2-3 bioloģiskie bērni. Vēl, protams, gadās arī ģimenes, kurās vīrs adoptē sievas bērnu, par kuru bioloģiskais tēvs neliekas nez zinis.
Pati neadoptētu, ja reiz var būtu savi bērni :)

Mana ģimenes ārste viena 5 bērnus adoptēja un viens visus izaudzināja. Visi, cik dzirdēts, burvīgi :) pašai savu bērnu nebija.
Es gribētu adoptēt. Neizslēdzu tādu variantu.