Man ir pieriebies

Kāds tad ir tas nelabojamais iemesls?
Aizej un nobloķē visur- telefonā, soc. tīklos. Burtiski izdzēs no dzīves. Pirms aiziešanas paskaidro, pasaki, lai liek mierā un tā.

1.pateikt, ka nemīli. Iespējams, tad cilvēks pats no tevis atkratīties. Un grūti būs pēc tādiem vārdiem atjaunot attiecības.
2. Atrast citu kurā iemīlēsies, momentā kad atkal esi izšķīrusies.

Par bloķēšanu utt- esmu jau darījusi, tad man sāk rakstīt no svešiem nr, no web, kontaktēties ar maniem draugiem un mēģināt kko izspiest, gaidīt pie darba utt. Ir grūtī tā noturēties un neparakstīties atkal uz visu, jo tomēr jau nav tā, ka nebūtu jūtu no manas puses.
Es jau rakstīju, problēma ir tas, ka neredzu ar viņu nākotni, tas, kāpēc tā- tur jau ir atsevišķs garš stāsts un daudz dažādu iemeslu, es nezinu, tas tiešām ir tik svarīgi tagad te?

Esmu teikusi, ka nemīlu, ka neredzu nākotni, bet tas neko viņam nemaina. Tipa- "nav jau forši, bet nu nekas".
Jā, es meklēju vīriešus, tas gan.. Vienīgi viņš uzrodas un sāk skraidīt pakaļ ātrāk, nekā uzrodas cits vīrietis, kas iekrīt sirdī.

Izklausās zemiski un visādā veidā nepareizi, bet atrodi PIE KĀ aiziet un tad aizej.... Tu tāpat būsi tā maita, kas izjaukusi attiecības un aizgājusi no vīrieša (nevis otrādi-vīrietis no tevis), toties cita vīrieša klātbūtne tavā dzīvē varbūt jaunizceptajam ex liks atteikties no domas rāpot tev pakaļ un lūgties. Toties tu būsi laimīga.

Sveika! Kkur Tavā stāstā saredzu sevi pirms pāris gadiem. Tiesa, mēs nešķīrāmies n-tās reizes. Manī ilgi brieda pārliecība, ka tas nebija mans cilvēks, nebija tā, ka neteicu puisim, kas jāmaina, lai uzlabotos attiecības, progress bija 0! Aizgāju, sasolīja man laboties, mainīties utt., bet cilvēki taču nemainās tā uz klikšķi, pagāja pāris mēneši vecajā dziesmā un es aizgāju prom. Man bija kur iet un pie kā iet, sirdī bija puisis, kurš mani aplidoja, tikāmies. Ielekšana jaunās attiecībās uzreiz pēc šķiršanās man nelika nevienu dienu nožēlot pamesto.. kur nu vēl par atgriešanos, es iespēju devu, to nezimantoja, nevēlējos bojāt nervus un tērēt laiku. Labākais solis manā dzīvē (l)

Manuprāt, Tev pašai ir jābūt 100% pārliecinātai par to, ko gribi! Es biju un man izdevās aiziet nevelkot līdzi beigto kaķi..

Nu, ja ikreizi atgriezies, tad jau kaut kādā līmenī tevi situācija tomēr apmierina. Tad, kad pieriebsies pavisam līdz mielēm, tad arī aiziesi pavisam no viņa.

Tavs mērs vēl nav pilns, kad būs tad nebūs tādu problēmu

Es kaut kur saskatu sevi Tavā stāstā, bet, nu, ne pilnībā.
Es ar savu puisi esmu kopā jau gandrīz 6 gadus, bet pēdējos gados ir noticis tik daudz, ka, lai gan viņu ļoti mīlu, tomēr gribu iet projām no viņa, jo visu laiku manī ir domas, ka man bez viņa un arī viņam bez manis būs labāka dzīve. Mēs bieži runājam par šķiršanos, sākumā tas tiešām bija "tikai sarunu līmenī" strīdu laikā, bet pēdējā laikā man tiešām liekas, ka jāiet projām. Un tagad es to viņam saku mierīgi, bez strīdiem. Viņš ļoti negrib šķirties. Tāpēc šobrīd esam sarunājuši, ka pamēģināsim mainīties - abi. Jo šajā visā čakarā esam vainīgi abi, iespējams, tāpat kā Tavā gadījumā, es un mani "melnie" ir pat vainīgāki pie visa.
Arī šobrīd, katru rītu mostos ar domu, ka neesmu vairs nekāda jaunā un jāsāk ko mainīt dzīvē. Ehh, man vispār viss tagad ir tik sarežģīti, un nav īsti, kam izkratīt sirdi, arī biju domājusi lūgt padomu forumā, bet esmu te jauniņā un negribējās tā uzreiz bliezt augšā raudulīgu diskusiju.
Tavā gadījumā šķiet, ka esi visu izlēmusi (saprotu arī, kāpēc ir tās saiešanas atpakaļ) - es arī iesaku būt "tai maitai" un aiziet un sameklēt ātri citu (kaut vai aizraušanos). Sākumā viņam sāpēs un arī tu noteikti nejutīsies labi (maigi sakot), bet ilgtermiņā - tas ir vienīgais risinājums. Ar laiku arī viņš to sapratīs. Šajā gadījumā, viņa pamešana ir arī godīgs risinājums pret viņu.

Eh, jā, meitenes, jūs sapratāt mani.. Man arī ir tā, ka sākumā vēl redzēju cerību attiecībām, teicu, kam jāmainās, kas jāmaina no viņa puses, un arī no savas puses centos, mainījos, darīju... Tiešām attiecību beigās jau daudz uz labo pusi esmu izmainījusies, bet no viņa puses... Sākumā ir "Jā, centīšos, darīšu visu", bet pēc nedēļas/mēneša: "Es nevaru", "Man nesanāk", "Es nezinu"... To dzirdu visu laiku, un galu galā viss beidzas ar to, ka es, lai kaut kas izdotos, cenšos pieņemt lietas, kas man nav ok un kuras lūdzu mainīt, bet viņš nekad nevar. Vienkārši visu laiku gribas cerēt, ka varbūt tomēr viņš kaut ko sapratīs šoreiz, kad saka, ka negrib pazaudēt utt, jo mīlu to cilvēku, tāpēc arī, kā paranoid raksta, "pacietības mērs nav 100% pilns", bet es taču saprotu, ka nekas tur nebūs, ka nebūs nekādas nākotnes, ja viņš nekad neko "nevarēs" mainīt, un viņš arī nevarēs, ja pa šiem 3 gadiem nevienu reizi vēl nav ilgāk kā mēnesi centies. Es jau pati saprotu, ka esmu stulba ar šo visu skraidīšanu, cerēšanu, bet es cenšos saņemties, tāpēc esmu šeit, lai gūtu lielāku pārliecību, idejas.. Un tiešām beidzot esmu sapratusi, ko gribu, un saprotu, ka viņš nekad nespēs to dot, nav jau tik vienkārši kāpt pāri visām jūtām pat ja saproti, ka tas neved nekur..

Pirmais, kas nāk prātā, kad ienāc šajā portālā...

teicu, kam jāmainās, kas jāmaina no viņa puses, un arī no savas puses centos, mainījos, darīju...

Varbūt te ari ir tā sāls, ka jāmaina ir pārāk daudz un jūs viens otru nevarat pieņemt tādus, kādi esiet? Problēma ir tajā, ka jums abiem sevi ir jālauž par daudz? Tā turpinot, arī vēl esošās jūtas palēnām izzudīs un ko tad darīsiet? Man kaut kā liekas, ka attiecībām ir jābūt tā vienkārši. Palaidiet viens otru vaļā un dodiet sev iespēju atrast to otro pusi, ar kuru nebūs tā jāmocās mainoties, ar kuru varēsiet būt paši savā būtībā un ar saviem tarakāniem.

Problēma ir tajā, ka jums abiem sevi ir jālauž par daudz?

Varbūt arī, neizslēdzu to, un to, ka jālaiž vaļā, esmu sapratusi, vienkārši ļoti grūti saņemt sevi rokās un pēc tam neatgriezties, lai arī ko viņš teiktu un darītu.

Gadījumā tu nebiji tā, kas pa kluso dzēra pretapaugļšanās tabletes, lai būtu dubulta aizsardzība, jo tev ir paniskas bailes palikt stāvoklī?
Labāk beidz mocīt to vīrieti un ej prom no viņa.

Esi gan ilgi mocījusi šīs attiecības, ļaudama barot sevi ar viņa solījumiem, ka viņš mainīsies, centīsies, darīs, ko Tu gribēsi... Bet cilvēki nemainās, nu, vienkārši NEMAINĀS savām otrajām pusītēm par prieku. :-P Cilvēki mainās tad un tikai tad,ja tiešām, tiešām, TIEŠĀM vēlas kaut ko sevī mainīt paši pēc savas personīgās iniciatīvas un iekšējās vajadzības - un arī tad tas nav ne dienas, ne nedēļas, pat ne mēneša jautājums, jo vecus paradumus no sevis atkratīt ir grūti, oi, kur grūti. :-P
.
Ak, jā, tajos gadījumos, kad ļaudis it kā kaut ko pēkšņi sevī mainījuši, patiesībā nekad nav pēkšņi, jo iekšēji tam viņi klusi un nemanāmi (gadās, ka pat pašiem sev) brieduši labi ilgu laiku, kamēr visu iekšēji sakārtojuši pa plauktiņiem, un tad tas ir tā smuki ar švunku iznācis uz āru. :)
.
Kas attiecas uz Tevi un Tavām, ehem, attiecībām - nu neticu, ka Tu viņu tur baigi ļoti mīli - cilvēku, kuru mīl, necenšas pārveidot pa savam prātam, jo pieņem tādu, kāds viņš ir. (l)
Man te vairāk izskatās tāds emocionāli vardarbīgs atkarīgu attiecību modelis - viens otru spīdzina ar nepildītiem solījumiem, n-tajām attiecību izbeigšanām un atkalsaiešanām, 'medusmēneša' fāzēm, kad ir tā falšā sajūta, ka attiecības ir lieliskas, bet tad otram apnīk būt tam, kas viņš nav un nekad nebūs, apnīk un paliek par grūtu pastāvīgi spēlēt to teātri, ko no viņa pieprasi - puisis vēlas būt patiess un īsts savā būtībā, kas dod to vieglumu, prieku un laimi dzīvei, un viņš ļauj sev tāds būt, bet tad Tu viņam sāc zāģēt par to, ka viņš nav tas, ko Tu no viņa sagaidi, un, gribēdama no viņa un attiecībām izspiest tās gaidas un cerības, kas Tevī mīt, drastiskos viņa ietekmēšanas nolūkos 'šķiries'. :D Nu, neticu, ka Tu patiesi no viņa ej prom, jo tad Tu aizietu neatskatīdamās un nekas Tevi nedabūtu atpakaļ, absolūti nekas. :-P

Izklausās zemiski un visādā veidā nepareizi, bet atrodi PIE KĀ aiziet un tad aizej.... Tu tāpat būsi tā maita, kas izjaukusi attiecības un aizgājusi no vīrieša (nevis otrādi-vīrietis no tevis), toties cita vīrieša klātbūtne tavā dzīvē varbūt jaunizceptajam ex liks atteikties no domas rāpot tev pakaļ un lūgties. Toties tu būsi laimīga.

Man gan nebija baigo jūtu, bet tāpat kā autorei vājš raksturs. Ja pasaku, ka nemīlu, ka viss, tad, ja otrs lūdzas, aiz žēluma un pieradu atgāju parasti atpakaļ. Tā no divām attiecībām aizgāju tā, ka atradu uzreiz citu, tikai tad lietas beidzās. Tā ka saprotu šo ieteikumu. Šajos gados vairs tā nedarītu, jo man liekas, ka esmu jau stiprāka, bet padsmit vai agrajos divdesmit kāpēc gan ne.

Viņš nav cūka, un es neesmu enģelis,

:-D

cilvēku, kuru mīl, necenšas pārveidot pa savam prātam, jo pieņem tādu, kāds viņš ir.

Neuzskatu, ka mīlestībai ir jābūt tik aklai. Un tu esi pārpratusi, mani lūgumi nav centieni viņu taisīt par citu cilvēku, tas ir drīzāk no sērijas: mums ir tāda problēma. Es viņam to pasaku, viņš, kā parasti, pasaka, ka nezina, kā risināt. Es viņam pasaku, ka tādās situācijās būtu priecīga sagaidīt tādu un tādu rīcību, nevis, piemēram, vienaldzību. Viņš saka ok, bet nekas nemainās. Un tas ir ar daudz ko bijis, bet vispār jau jautājums nav, ko es daru vai darīju nepareizi attiecībās, es vairs negribu neko glābt, lai par to vēl domātu.

drastiskos viņa ietekmēšanas nolūkos 'šķiries'.

Tici man, pēc tā, kad uz ilgāku laiku izšķīrāmies un tad mēģinājām vēlreiz, un viss bija tāpat, es vairs nevienā brīdī neceru, ka šķiršanās varētu likt viņam kaut ko saprast. Es ceru tikai, ka es vienreiz varēšu neskriet atpakaļ, lai arī ko viņš darītu. Pati es nekad, nevienu reizi neesmu sākusi kontaktu, rakstījusi, vispār neko, esmu tikai ignorējusi, bloķējusi, bet beigās atkal salūzusi.
Bet jā, man arī ir bijusi tā ideja par to, ka vajag atrast citu vīrieti vēl esot attiecībās, domāju, ka to arī mēģināšu, līdz šim kaut kā sirdsapziņa neļāva pret otru tā.. Bet saprotu, ka citādāk nu nekā nevaru..

Ok, papildināšu. :)
.
Šī 'cilvēku, kuru mīl, necenšas pārveidot pa savam prātam, jo pieņem tādu, kāds viņš ir' nav akla mīlestība, tieši otrādi - te redz it visu - i foršo, i ne tik foršo, tikai tie ne tik foršie netiek uztverti kā trūkumi, bet kā nesvarīgi nieki vai iespēja kaut ko jaunu iemācīties, augt un attīstīties, savukārt tas, kas ir foršs, ir tas, kas piepilda attiecību ikvienas dienas ikvienu brīdi. :)
Bet šis gan ir aklums: Tu it kā redzi problēmu, pasaki viņam to, norādi arī, kā to risināt, viņš miera labad pasaka, ka tā arī risinās, bet ņifiga nerisina, jo, ah, vai, tā nav viņa problēma, ko Tu jūsu attiecībās uzskati par problēmu - ja Tev attiecībās ir 'problēmas', kas viņam nav problēmas, tad pati arī risini, ne deleģē puisim, lai viņš risina Tavas 'problēmas'. Vispār, priekš kam Tev tādu čalīti, kas prasa savai meitenei, ko darīt, lai atrastu risinājumu jūsu attiecību daudzajām 'problēmām'? Kas, viņš tik liels bikstāms un dīdāms idiots, ka pats pastāvīgi nevar sameklēt piemērotu risinājumu, ka tik briesmīgi jākonsultējas par katru pareizo soli? A moš vispār ar tādu nejēgu nav jēgas neko nopietnu veidot, ko? Vispār vēl joprojām te saskatu emocionāli atkarīgas vardarbīgas 'attiecības'. :-P
.
Un tas, ka Tu neesi pirmā sākusi kontaktu, neko par Tavu šķiršanās nopietnību nepasaka, jo, jā, kontaktu neesi pirmā atsākusi, bet, neskatoties uz visām bloķēšanām un citiem tādiem, esi salūzusi un atgriezusies, jo pati beigu galā nezini, ko patiesi gribi un ko pa īstam Tev vajag. Tāpēc tiešām der Tev pašai sev definēt, ko īsti vēlies no attiecībām, dzīves un sevis galu galā, lai nebūtu tā, ka atgriezies pie tirliņa tikai tāpēc, ka viņš Tevi vajā ar savu 'mainīšos', 'darīšu', 'mīlēšu', 'lutināšu' un citi makaroniņi bez reāla seguma kā kārtīga vīra darbi. :-P