Situācija izklausās pazīstama. Nestabils raksturs, depresija, virkne neatrisinātu problēmu. Tāds bija kāds mans bijušais. Lieliem vilcieniem viņam bija ļoti labs raksturs, attiecīgi gandrīz 2 gadus es mēģināju viņam palīdzēt, līdz kļuva pilnīgi skaidrs, ka tās dzīves neveiksmes nekad nebeigsies - viņš vienmēr radīs arvien jaunas un jaunas, un liela daļa atbildības par viņa pilnīgi iracionālās rīcības sekām vienmēr uzgulsies man. Tādēļ uz jautājumu varu atbildēt ka jā, esmu otro pusi pametusi ar visām viņa problēmām, un novēlējusi lai tās tikai aug, jo esmu pārliecināta, ka nekas viņu nedarīja tik laimīgu kā iedomas, ka viņa dzīve ir Šekspīra traģēdija, bet viņš pats - cēlais Hamlets. Iesaku aizmirst par viņu, tikt galā ar sevi, un tikai tad sākt domāt par attiecībām.
2133
