Nebiju ne uz vienu konkrēti tēmējusi teikto. :)
Man tikai klusībā ir žēl to cilvēku, kuriem dzīvē neiet un viņi neprot atrast ceļu pie Dieva, tāpēc sadusmojas un saka sev :"Kur tad viņš ir? Kāpēc tad tā un šitā notika?", jo man ir pavisam cits skatījums uz to. Nekas nav vienkārši un katram ir tiesības ticēt/neticēt kam grib, bet nu - galvenais - esmu par labā vairošanu, nekultivēt negatīvās emocijas ikdienā, piedomāt ko dari, kā runā ikdienā utt. Es ticu, jūtos Dieva pasargāta, sevi neuzskatu par jukušu un tas man ļoti daudz dod (pašsajūtas ziņā, skatījumā uz dzīvi utt.).