Vai dusmotos?

Džūdija
bet kāpēc pati negribi strādāt?

Nu bet kā tu pati jūties ar 900 eur uz diviem cilvēkiem? Īre, komunālie, mašīnas izdevumi, ēdiens un kas pāri paliek? Tev ar to pietiek?

es vienmēr esmu teikusi tā -es labāk graužu sausiņus izgulējusies, laimīga un atpūtusies nekā ēdu lasi stresaina un mūzīgi nogurusi, no nono

Es gan nespēju iedomāties, ka justos labi ēdot sausiņus un dzīvojot graustā, ka tikai nav jāstrādā. Domāju, ka atļauties nestrādāt var tad, kad ir labs dzīves līmenis sasniegts/iegūts (vīrietis, vecāki bagāti, pati sapelnīji utt). Bet katram savs....

ka atļauties nestrādāt var tad, kad ir labs dzīves līmenis sasniegts/iegūts (vīrietis, vecāki bagāti, pati sapelnīji
man ir šis variants

Gvinevera
Strādāt nevēlos, jo manā ģimenē tas ir ieaudzināts, ka vīrietis rūpējas par izdevumiem visiem un gādā par visu. Sieviete gatavo ēst, kopj māju, ir vienmēr atpūtusies un priecīga. Ja viņa strādā, tad tikai priekš sevis ( apģērbs, kosmētika). Bet man to pat neļautu

Džūdija
nu tad te atliek variants meklēt vīrieti ar tādu pašu dzīves uztveri. pati es nevarētu nestrādāt, bet zinu ģimenes kurās strādā tikai vīrietis un viss ok, bet... ja abiem tas pieņemams.

ka atļauties nestrādāt var tad, kad ir labs dzīves līmenis sasniegts/iegūts (vīrietis, vecāki bagāti, pati sapelnīji utt.)

Vīrietis nav nekāds garants, ka tā varēs dzīvot līdz mūža galam. Bez pamešanas un aiziešanas pie citas vēl ir tāda lieta kā slimības, pārslodze, insulti, infarkti utt., kas liedz strādāt un apgādāt otru pusīti. Vecāki pieaugušu, darbspējīgu bērnu arī visu mūžu neuzturēs, visam ir savs mērs. Pašas sapelnītā nauda ar laiku arī beigsies. Tad tik paliks sausiņi un mūžīgs stress par nākotni.

Dzudij tev draugs neļauj strādāt pašai priekš sevis,bet liek strādāt lai ģimenē būtu papildus ienākumu?

ok, bet Tu esi teikusi to viņam? Tieši tādā tekstā: es nestrādāšu, jo esmu tā audzināta.
Pašai jau arī bija jāsaprot, ka nav jums pa ceļam. Regulāri tevi "dzina" strādāt,zināji viņa pozīciju,bet tagad pukojies.

Te lasot saprotu, ka forši, ka ir vēl vīrieši, kas spēj uzņemties materiālu atbildību par savu ģimeni un ar to lepojas. Vismaz likt sievietei just, ka viņas darbs ir viņas brīva izvēle.
Pati šobrīd strādāju, jo loģiski saprotu, ka šobrīd citādi mēs dzīvot nevarētu.
Bet, ja vīrietim par katru cenu vajag, lai sieviete strādā un galvenais labi atalgotu darbu, tas ir kaut kāds narcisms un trula naudas mīlestība. Un tas, manuprāt, ar laiku var atnest sev līdzi daudzas citas problēmas.

Ja es nestrādātu oficiālu darbu, tāpat neveģetētu, jo man ir hobijs, kas arī nes ienākumus (esmu pašnodarbinātā), pieprasījumu ir daudz, strādājot oficiālu darbu pat nevaru visu paspēt, ja gribu arī atpūsties. Tāpēc, ja pēkšņi nestrādātu, tāpat kaut ko pelnītu, varbūt ar laiku arī vairāk. Pati nevarētu vispār sēdēt bezdarbībā. Bet tā nākotnē gribu pēc iespējas vairāk nodarboties ar to hobiju + mācos astroloģiju, pēc trim gadiem varēšu praktizēt arī to. :)

Bet, ja vīrietim par katru cenu vajag, lai sieviete strādā un galvenais labi atalgotu darbu, tas ir kaut kāds narcisms un trula naudas mīlestība. Un tas, manuprāt, ar laiku var atnest sev līdzi daudzas citas problēmas.

Manuprāt te nav par to runa. Runa ir par to,ka ar 900 euro uz diviem nekāda dzīves baudīšana nebūs. Arī ar ēst gatavošanu visu dienu neaizpildīsi,jo tik daudz ēdiena nemaz nopirkt nevarēs.
Es tiešām gribu zināt,kā viss notiks tālāk. Dzīs vīrieti strādāt pa 14h diennaktī? Lai uzturētu pat ne sievu? Bērnu nav,cik saprotu.

Vīrietis nav nekāds garants, ka tā varēs dzīvot līdz mūža galam. Bez pamešanas un aiziešanas pie citas vēl ir tāda lieta kā slimības, pārslodze, insulti, infarkti utt., kas liedz strādāt un apgādāt otru pusīti. Vecāki pieaugušu, darbspējīgu bērnu arī visu mūžu neuzturēs, visam ir savs mērs. Pašas sapelnītā nauda ar laiku arī beigsies. Tad tik paliks sausiņi un mūžīgs stress par nākotni.

Un vēl mēs šodien varam pakļūt zem mašīnas. :o

Un vēl mēs šodien varam pakļūt zem mašīnas.

Negadījumi notiek katru dienu, protams, ar tādu domu nav jādzīvo, ka izejot no mājas notiks kas slikts. Bet ilgtermiņā dzīvot rozā burbulī un domāt, ka nekas, nekad dzīvē nenotiks slikts tomēr šķiet nedaudz vieglprātīgi.

Standby Man personīgi šķistu nepieņemams šāds uzstādījums (kas ietver pat gandrīz konkrētas summas pelnīšanu)no vīrieša puses. No otras puses, es pati labi saprotu, ka man jāstrādā, ja ienākumi ir nepietiekoši. Par to man jautājumi nerastos.
DžūdijaIesaku ātrāk saprast, kas ir tas fundamentālais, ko tu gaidi no sava vīrieša un ko viņš no tevis un reālais, ko jūs viens otram varat dot. Kaut vai sadzīves līmenī. Ja tik ikdienišķos, bet nozīmīgos jautājumos kā finanses u.c. lietas, nevarat atrast kompromisu, būs grūti, ar to jārēķinās.
Man vispār nepatīk tie galējie pieņēmumi. Sievietei jāsēž mājās/obligāti jāstrādā/vīrietim jāuztur ģimene/sievietei jārūpējas par bērniem/vīrietim jāved labot mašīna u.tt.
Cilvēki dzīvo tik dažādi un veido tik dažādas kopdzīves formulas, ka identiskas grūti atrast. Ja neizdodas atrast šo formulu, tad kaut kas regulāri neštimmēs un kāds vienmēr būs neapmierināts.

Visiem nav vienādi uzskati par to, kādam būtu jābūt ģimenes modelim, tādēļ meklēt sava modeļa piekritējus cosmo ir bezjēdzīgi. Vienā strās abi, bet vīrietis pelnīs vairāk. Otrā abi pelnīs vienlīdzīgi. Citā sieviete nestrās, bet vēl citā būtu ok, ja sieviete visu pelnītu un vīrietis nestrādātu. Kas nu mums kuram šķiet ok, kādi ģimenes pamati mums ir ielikti no sabiedrības un no mūsu ģimenēm kurās augām.
Ja tu nevēlies strādāt ok, nav problēmu. Bet tev blakus tad vajag tādu vīrieti, kas uzskata tā pat. Un tādu netrūkst. Bet tu nevari savējam prasīt, lai tevi uztur, tikai tāpēc, ka tu tā gribi, ja ņem vērā, ka no paša sākuma viņš tevi dīdija, lai ej strādāt. Tātad jau no paša sākuma tu zināji, ka viņam tavs ģimenes modelis nav pieņemams.

Sognare
Jā, viņš liek strādāt, lai ģimenei būtu ienākumi arī no manas puses, nejau lai savu algu tērēju tikai priekš sevis.

Es strādāju projekta tipa darbus, katru dienu uz darbu neeju, bet kad jāstrādā - sarauju kārtīgi, un nopelnu lielākas summas. Bērnībā, vidusskolā, studiju gados likās, ka gribu būt biznesa haizivs un tipiska karjeriste.
Tagad esmu pārdomājusi, man mans pusslodzes darbs ļoti patīk, bet augstākā vērtē tomēr ir mājas, mīļotais cilvēks. Apsveru domu ar laiku vēl samazināt darba apjomu un būt mājās visu laiku. Mani tas piepilda, dara laimīgu, nedegradējos, ir daudzi citi hobiji. Vīrietis šo ideju atbalsta, saka, lai daru kā jūtu. Es gan viņam arī daudz palīdzu biznesā mārketinga un jurisprudences jautājumos, par ko, protams, samaksu neprasu.
Es ļoti saprotu autori, jo man arī ir draudzene, kura bija pieradusi nestrādāt, dzīvot pilnīgi, pilnīgi citā režīmā un saņemt finansiālu atbalstu no vîrieša, bet kad pēkšņi sāka notikt savādāk - sistēmā šoks, dusmas, pretestība. Pieradumam ir liels spēks.
Pazīstu arī vienu ļoti skaistu sievieti, kura daudzus gadus būdama mājsaimniece šikā mājā Jūrmalā, otrreiz apprecējās ar izteikti turīgu vīrieti. Viņš abu attiecības nostādīja tā, ka abi rukā melnu muti kopējam ģimenes labumam. Nu jau piecus gadus viņa strādā viņa kempingu kompleksā Vācijā, rūpējas par viesiem, tīra istabiņas, labierīcības, klāj gultas, uzkopj apkārtni utml. Nesen vēl sarakstījāmies netā, pati brīnījās, ka tā izmainījusi savu dzīvi, bet jūtas laimīga un ļoti mīl savu vīru. Ar to es neko īpašu negribēju pateikt, tikai to, ka katram savi apstākļi, un nav tādu pareizu vai nepareizu attiecību modeļu.

Bet ja tā konkrētāk, ieteiktu meklēt citu vīrieti, kurš atbalsta, izbauda sievieti, kura dzīvojas tikai pa mājām. Pati no sevis Tavējam tāda sajūta neradīsies.