šķiršanās un mīlestība

iludus
lai ko darītu, tas nelīdz...

Autoram iesaku atlaist bijušo, izdarīt secinājumus, izvēdināt galvu un pēc laika mēģināt veidot jaunas attiecības jau ar šīm zināšanām, ka attiecības jākopj kamēr viņas IR.

Es laikam komentēšu, izejot no šīs Gvinevera domas. Piekrītu - šai jābūt mācībai, lai novērtētu pagātni, saprastu tagadni un zinātu nākotni.
Ja esi vīrietis, tad arī kā tāds rīkojies. Izrādot interesi par sievieti, vīrietim jau pašā sākumā ir jāzin ko viņš grib. Tas ko gribi var būt jebkas: vienas nakts sakars; izjūtu, klātbūtnes, skata baudīšana; liktenīgā sieviete; bērnu māte... Nav arī nosodāms, ja laika gaitā mērķis mainās. Bet, piedod, nav īsti vīrieša cienīgi, ja Tu 10 gadus īsti nezini, ko gribi no attiecībām. Šobrīd ietiektu būt pilnīgi 100% pārliecinātam (iekšēji sevī) par to, ko gribi no sievietes, pirms ar viņu kontaktē. Vai sāc no jaunas, baltas lapas ar citu, brīdī, kad esi par sevi pārliecināts.

es zinu, ko gribu, bet to vairs nevar dabūt

es zinu, ko gribu, bet to vairs nevar dabūt

Jā, jo viņa arī zin, ko grib (precīzāk - ko NEGRIB). Žēl, ka tā, protams, bet nu - tev bija 10 gadi. Cik ilgi viņai, tavuprāt, bija jāgaida, kamēr tu kaut ko sapratīsi?
.
Un zini, no 10 gadu attiecībām tik viegli neaiziet. Tātad tas viņas lēmums ir briedis sen, visticamāk, ka viņas mīlestība kļuva par jau minēto "beigto zirgu" ne vakar, ne aizvakar, un ticams, ka pat ne šogad.
.
Bet nu - ir dzirdēti arī pozitīvie stāsti par zirgu augšāmcelšanos. Varbūt tu būsi no tā 1% laimīgo.

Bet ko tiesi esi darijis? Vai nav ta, ka runajot ir tikai parmetumi vibai?
Un kapec tev skiet, ka tagad butu savadak ja jus butu kopa? Saproti, vina kada bija tada ir joprojam.

es zinu, ko gribu, bet to vairs nevar dabūt

Kāpēc to tikai tagad saprati un pamanīji? Kad viņa izlemj iet prom, meklēt ko jaunu savai dzīvei, tā ieslēdzas ''suns uz siena kaudzes sindroms'', kad vajag atpakaļ, kaut pēc laika atkal viss vecajās sliedēs? Tā nav?

Beibe. Marta
nav pārmetumu, vnk cenšos izskaidrot savu rīcību dažādās situācijās.... būtu savādāk, jo es tagad rīkotos savādāk, jo jūtos savādāk..... bet nu da labi visa šī spriedelēšana tāpat neko nepalīdz

Duujaa
nē, viss būtu citādi, bet nav iespējams par to pārliecināt

nē, viss būtu citādi, bet nav iespējams par to pārliecināt

Vari definēt, kas tieši būtu citādi? Kas atšķirtos?

es arī esot attiecībās ar puisi nebiju nekad īsti pārliecināta par to vai viņu mīlu. kad viņam apnika mana neizlēmība un izšķīrāmies, oi kā es raudāju. likās, ka esmu sačakarējusi labākās attiecības, kas man bijušas, domāju, ka nekad neizturēšu viena, biju pārliecināta, ka viņu mīlu, biju gatava mainīties un laboties un vispār uz visu biju gatava....bet pārgāja :)

Es arī gaidu, kad pāries, jo pagaidām nekas nepāriet...

Duujaa
mana attieksme

apple_pie
cik ilgi jau gaidi?

pāris mēnešus, bet nu es tikai nesen reāli tiešām izvācos.. un tāpat bija visādas lietas jākārto, kuru dēļ vēl kontakts bija, tagad tikai kādu laiciņu nav.. un ir skumji.

nujā, kad ir vēl kaut kāds kontakts, tad ir vieglāk vēl, bet, laud jau pavisam, tad tukšuma sajūta pārņem

Man liekas, ka ir pat grūtāk, jo ir tuvu, tuvu, bet tik tālu.. labāk vispāŗ nē, lai arī ir tiiik grūti, bet te jau visi raksta, ka ar laiku pāriet un tad liekas, kā nu tā varēju pārdzīvot, bet uz to brīdi iet slikti.

Un kāpēc un kā manītos attieksme, uz cik ilgu, pat ja viņa neko nemaina?

domāju, redzot manas attieksmes izmaiņu arī viņas sirds atmaigtu.un mīlestība uzplauktu no jauna... protams, ja būtu tikai mans ieguldījums un pretī vienaldzība, tad nekas nevarētu sanākt

Tad, kad viņa ir prom, tad beidzot saproti, ka attieksme ir jāmaina, bet pēc laika kāpēc gan viss neatgrieztos vecajās sliedēs?

jo tagad saprotu, ko viņa man nozīmē un cik smagi man ir viņu pazaudēt